Pēdējā laikā daudz kašķu bijis rokdarbnieču starpā par autortiesību pārkāpumiem jeb, tautas valodā runājot, ideju zagšanu. Problēma aktuāla ne tikai pie mums. Arī citās valstīs šis jautājums tiek apspriests un, lūk,
šeit var izlasīt, kā tas izskatās no ASV likumu puses. Izlasīju to, mēģināju saprast un pastāstīt, kā esmu sapratusi.
Protams, ka viss baltiem diegiem šūts. Pati ideja par kaut ko - piemēram, dinozauru uz džepmera nevar tikt aizsargāta. Aizsargāts var būt konkrētajā stilā uz izskatā taisītais dinozaurs - dzeltens ar sarkaniem punktiem un vēl citām specifiskām iezīmēm, kas viņu atšķir no citiem dinozauriem. Un vēl aizsargāts ir arī apraksts, kā viņu tehniski veidot. Un tālāk - ja kāds paņem manu dinozaura aprakstu un uztaisa tādu līdzīgu, bet pievieno viņam vēl kaut kādus savus īpašus un unikālus elementus (zaļas pumpas, piemēram), tad aizsargāta var tikt arī viņa veidotā modifikācija manam dizainam. Bet joprojām pieder autortiesības arī man kā pamatdizaina autorei.
Par it kā vienkāršajām un pašsaprotamajām lietām - kurā brīdī tās kļūst "nevienkāršas" un autortiesību aizsargātas? Ņemam par piemēru cimdus. Cimdi kā tādi un viņu adīšana nav aizsargāti. Nav aizsargāti arī adījumu raksti, vismaz tie populārākie, kas atrodami jebkur. Tātad - ja es paņemu vienu populāru rakstu (rakstā bija minēts medus šūnu raksts) un adu tajā cimdus, zilus, zaļus vai sarkanus, lielus vai mazus, tad neviens man nevar liegt to darīt un arī tirgot tos cimdus utml. Taču, neraugoties uz cimdu vienkāršību un neunikalitāti, es varu aprakstīt savu adīšanas gaitu (cik uzmetu, cik noraucu utt.). Šis apraksts ar visām manis veidotajām bildēm, shēmām iekšā utt., ir aizsargāts - nedrīkst to bez manas atļaujas neviens publicēt. Tā es to saprotu. Ja kāds cits adīs cimdus tajā pašā šūnu rakstā, tad viņš arī drīkstēs tirgot savus cimdus, kaut arī tie ļoti līdzīgi manējiem, jo - tur nav nekā unikāla. Bet ja es uzlieku saviem cimdiem virsū unikālu elementu - savu pumpaino dinozauru, tad ir tā, ka mans dinozaurs uz šiem cimdiem ir aizsargāts, un neviens nedrīkst bez manas atļaujas paņemt manu īpašo dinozauru un likt viņu virsū cimdiem, krūzēm un t-krekliem. (Kaut gan - ja to kreklu valkās tikai pats nevis pārdos, tad tomēr laikam drīkst.)
Savukārt - ja mani cimdi ir ļoti unikāli, manā īpašā rakstā un manis izgudrotā tehnikā un specifisku dizainu, arī tad joprojām tie cimdi un tāda veida darināšana tīri kā process pati par sevi nav aizsargāta. Nezinu, kā tas jāizprot, bet laikam tā, ka es nevaru iesūdzēt tiesā cilvēku, ieraugot, ka viņš arī taisa cimdus tādā pašā tehnikā. Bet manis veidotais apraksts šim darināšanas procesam, tas savukārt ir aizsargāts. Tātad - ja redzu tam cilvēkam priekšā savu aprakstu, varu nikni noprasīt, kur dabūja.
Nu jā, jo vairāk lasu, jo mazāk pati saprotu. Kur ir tā robeža, kas padara dinozauru tik unikālu? Nu ne jau sarkanās pumpas. Eh, es tā padomāju, cik labi bija senos laikos - tik daudz ko jaunu varēja izdomāt. Bet tagad - ej nu izgudro unikālu dinozauru, kad visi iespējamie jau izgudroti. Man varbūt liekas, ka dinozaurs ar zaķa ausīm un propelleri būs patiesi kaut kas īpašs, bet kā lai es to pierādu - roku augšā visu, kas jebkad jebkur ir publicēts (neiespējamā misija), lai pārliecinātos, ka nekas tāds iepriekš nav bijis. Un ja uzrodas, ka tomēr ir bijis tāds dinozaurs, tikai ar ēzeļa ausīm - vai mans būs kaut kas būtiski atšķirīgs?
Rakstā arī neatradu atbildi uz jautājumu, ap kuru diskusijas parasti ir viskarstākās - vai ieraugot (internetā, uz ielas utml.) kādam valkātājam vai valkātājai skaistu un īpatnēju rotu, džemperi vai interesantu cepuri (resp. tādu, kas var tikt uzskatīta jau par savā ziņā unikālu) un izdomājot pašai (bez apraksta izmantošanas), kā tādu pašu vai ļoti līdzīgu es varu pagatavot - vai tad es drīkstu šo skaisto lietu atdarināt, pie tam ne pašas lietošanai, bet gan pārdošanai? Vai tas ir tikai morālas vai tomēr arī juridiskas dabas jautājums?
Mana priekšrocība ir tā, ka es vismaz apzināti netaisos ņemt esošu dizainu, lai to pārmainītu, par precīzu kopēšanu pat nerunājot. Protams, neapzināti neietekmēties nav iespējams, kā arī pastāv varbūtība radīt gandrīz “kopiju” tīrās nejaušības dēļ. Manis pašas darbi savukārt vēl nav iekarojuši tādu popularitāti, ka kāds tos kopētu (pie pirmajām kopijām droši vien justos pat glaimota).
