Pavasarī esot adatas jāliek nost. Laiks tuvināties dabai un smelties tajā spēku un iedvesmu. Vot, tā kā es to daru:
Maģiskā stihija - uguns:
Nekad nebiju redzējusi šādas puķītes, tāpēc mājās steidzos noskaidrot, kas tā ir - tā ir mazā kapmirte:
Es jau sen sapņoju iestādīt kociņu. Bet visās talkās vienmēr tikai - uzkopšana, uzkopšana, pamperu un pudeļu lasīšana. Cik var? Es gribu izdarīt kaut ko paliekošu, kaut ko patiesi dižu. Tā kā talkas organizātoriem laikam bija apnikusi mana činkstēšana, tad viņi speciāli man par godu sagādāja dažus stādiņus. Patiesībā tur dikti prasījās, ko iestādīt, jo pēc džungļu izzāģēšanas kļuvis gauži pliks.
Lūk, kā es stādīju balteglīti. Kā redzat, man gāja apmēram tāpat kā onkulim Podžeram no "Trīs vīriem laivā" ar gleznas karināšanu:
Toties šo lapeglīti, kuru lāga nevar saskatīt, es patiešām iestādīju pati!
Es braukšu novērot - pēc gada, pēc 10, pēc 40 un pēc 100. Ja vien vairs pratīšu atrast...
Cik skaists stāsts.Nākošgad šeit jābūt bildei un pēc 10, 40 un 100!
AtbildētDzēstTiesam interesanti!
AtbildētDzēstJauki!
AtbildētDzēst