Trakā šalle

Es prasīju vīram, vai viņš gribētu džemperi. Atbilde bija - man tak jau viens ir (tas man atsauca atmiņā teicienu no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā" - "kur tad mēs divas mašīnas liksim?"). Tā vietā pasūtīja man "garu un fifīgu" šalli. Šalles variants mani apmierināja, jo tā bija izdevība praktizēties dubultajā adījumā.
Sāku adīt no abiem galiem. Rakstiem (tiem, kas galos) smēlos iedvesmu no ēģiptiešu un āfrikāņu motīviem. Dubultajā adījumā knifs ir tāds, ka abās pusēs raksts atkārtojas, bet krāsas kārtojas pretēji, vismaz tā parasti ada (tā ir visērtāk, cik nu vispār ērti var būt adīt visu dubultā) un arī es šoreiz. Taču pēc būtības - tas nemaz nav obligāti, jo tehniski būtu iespējams abās pusēs veidot pilnīgi atšķirīgus rakstus. Varbūt kādreiz pamēģināšu, vai tur reāli kas sanāk. Bet šoreiz tātad abrobežojos ar tradicionālo dubultadījumu. Arī vidus dzeltenās vertikālās strīpas ar pelēko pa visu ir adītas dubulti, bet gar sāniem gan parasts sviķelis, kurš šoreiz rullējās, bet pieņemsim, ka tas tā speciāli.
Par to, kā abus galus savienot, man ilgi nebija koncepcijas, taču beigās izšķīros par to, ka vidu adīšu pretējā virzienā, malu valdziņus rindu beigās saadot ar abu pušu galu valdziņiem. Pirmajā acu uzmetiemā mazliet izskatās pēc čūskas, kas norijusi ziloni, bet, ap kaklu aplikts, izskatās gana labi, un vidus platais gabals tieši labi nosedz kaklu.