Vēlēšanu boris

Iedvesmojoties no Lindas blogā izteiktā aicinājuma, nolēmu šodien nodoties borēšanai arī es.
Negribēju iesākt neko jaunu, tāpēc ķēros pie savas iesāktās naudasrotas turpināšanas. Par naudasrotu saucu to tādēļ, ka tajā tiek ieguldīts ļoti daudz naudiņas - nu tādā pavisam burtiskā nozīmē. :) Un manai šodienas izvēlei arī ir sava simbolika. Šķiet, ka pilnīgi neviens nešaubās, ka pēc vēlēšanām mūsu dzīve strauji ies uz augšu, līdz ar ko naudas daudzums mūsu makos pieaugs ģeometriskā progresijā.
Te var aplūkot pašus pirmsākumus, kad projekts bija plānošanas stadijā kaut kad martā. Var jau redzēt, ka naudas daudzums vēl nav pietiekams.

Šeit mana rotiņa šorīt pirms balsojuma (sorī par atbaidošo krāsu, bija uzlicies kaut kāds briesmīgs režīms).

Un te jau vakarā. Izdarīts nav daudz, bet, kā teica biedrs Ļeņins: "Labāk mazāk, toties labāk."


Lai gan tas nav īpaši nofotografēts, bet varu paziņot, ka rotai nepieciešamā nauda JAU ir savākta. Paldies visiem ziedotājiem, tas ir, es gribēju teikt pārdevējiem un jo īpaši vēlos uzteikt laipno darbinieci no Aurum auto, kas man vairākus latus izdeva melnajā sīknaudā.

Prievīte no pūrlādes dziļumiem

Mana mamma no kaut kurienes uzrakusi manu senu rokdarbu - vēl no skolas laikiem, kad aizrāvos ar prievīšu aušanu. Audu viņas uz zīmuļa. Man pašai bija pārsteigums pēc tik ilgiem laikiem ieraudzīt to. Tagad gan diez vai vairs mācētu.

Jaka no augšas

Tagad modē visu adīt no augšas. Reglāns no augšas zināms jau sen, bet nu ir laiks ķerties klāt pie iešūtajām piedurknēm, kuras nemaz neiešuj. Izklausās sarežģīti?
Man sanāca tā:

Keponiņš un hūtīte

Vasara vēl nav galā, kad abas vasarcepures ir gatavas.
Keponiņš, kurš negribēja būt hūtīte:


Un hūtīte, kas tiešām gribēja būt hūtīte:

Bumbiņdesiņa

Beidzot ir gatava mana bumbiņdesiņa:

Princips vienkāršs - aptamborētas koka bumbiņas un pa starpu desiņas, gali savienoti ar karabīnīti. Pielāgojot garumu pēc vajadzības, šādu bumbiņdesiņu varētu likt arī ap roku, vidukli vai matos.

Taurenis un ilūzijas

Pirms kāda laika jau nedaudz paķēpājos ar tā saucamajiem ēnu jeb ilūziju adījumiem. Nu nolēmu pieķerties tiem nedaudz nopietnāk (pagaidām gan tikai teorētiski), kam par godu arī tapa šis mazais tutoriālis.

Kas tad ir ilūziju adījumi? Tie ir tādi adījumi, kuru raksts top redzams tikai, skatoties pret leņķi. Pati adīšana ir ļoti vienkārša - tikai labiskie un kreiliskie valdziņi. Sarežģītākais visā šajā procesā ir uzkonstruēt tehnisko rakstu. Ja iecerētais raksts ir vienkāršs (sastāvošs no kvadrātiem, trijstūriem vai tml.) vai adītājai liela pieredze, tad to var darīt arī galvā. Taču šeit parādīšu visu garo procesu.

Darām tā - vispirms atrodam vai uzzīmējam pa rūtiņām kādu rakstu vai motīvu, divkrāsainu un iesākumam labāk diezgan vienkāršu. Un arī atceramies, ka pēc apstrādāšanas motīvs kļūs stipri lielāks. Man sagribējās uzzīmēt taureni:

Tagad šo shēmu pārveidosim. Princips sekojošs - ada ar divām kontrastējošām krāsām. Ada pārmaiņus ar katru krāsu pa divām kārtām - turp un atpakaļ. Visas turpejošās kārtas ir vienmēr tikai un vienīgi labiskas, tāpēc tās shēmā nemaz neatspoguļo. Shēma tiek zīmēta tikai atpakaļejošajām kārtām. Tagad darām tā - uz papīra, datorā vai domās katru raksta rūtiņu sadalām četrās.

Tālāk sadalām krāsas - viena kārta vienā krāsā, otra otrā (patiesībā ir katrai krāsai divas kārtas, bet, kā jau teicu, turpejošo kārtu neatspoguļojam).

Nākamais solis - sakārtot rūtiņas pa labiskajām un kreiliskajām. Princips vienkāršs - ar vienu krāsu ada fonu labiski, motīvu kreiliski, ar otru - pretēji. Protams, ka to var atcerēties vienkārši galvā, bet drošāk ir uzzīmēt. Šajā shēmā rombiņi domāti labiskie valdziņi un kvadrātiņi - kreiliskie (manā programmā diemžēl nav pieejami tradicionālie simboli).

Katrai raksta (t.i. oriģinālā) rūtiņai, lai tā būtu pilnvērtīgi redzama, vajag divas atpakaļejošās kārtas ar attiecīgi pretējiem valdziņiem. Tāpēc arī katra rūtiņa tika sadalīta 4 daļās. Var rasties jautājums, vai turpejošās kārtas, kuras nav uzzīmētas, bet dzīvē būs, vai tās neizstieps rakstu. Īpaši nē, jo, tā kā raksts redzams tikai, pagriežot izstrādājumu pret leņķi, tad tās turpejošās kārtas it kā vizuāli "nodzēsīsies".
Protams, ka visi grib redzēt, kāds tad šis brīnums izskatās uzadītā veidā. Bet... tas pagaidām neeksistē. :) Jums ir visas iespējas izmēģināt un ziņot man par rezultātiem un kļūdām manā pamācībā.

Mana politisko puķu kaste

Toreiz, kad bija vēl dziļa ziema un visa pasaule atzīmēja Starptautisko Sieviešu Solidaritātes dienu, arī mūsu darbavietā negāja secen šī tradīcija, un visi vīrieši dāvāja sievietēm tulpes. Taču viens kolēģis bija ieradies puķubodē par vēlu, jo visas tulpes bija izpirktas. Tā vietā viņš nopirka un uzdāvināja puķu sēklas. Tās nu mani priecē un iedvesmo šobrīd.

Somiņa-tarbiņa

Tā nu sanāca, ka babeidzu šo ilgi mudžināto "mākslas darbu" tieši uz Jāņiem. Sanāk gluži vai Līgosvētku tarbiņa.

Īss ieskats tapšanas gaitā.
Lūk, tamborētais korpuss un apakša. Par tamborēšanas tehniku rakstīju iepriekšējā rakstā.

Apakšas pietamborēšana pie korpusa:

Odere:

Oderei piešuvu iekškabatiņu. Kabatai izmantoju vienu notambrētu gabalu, kas bija veidots citai iecerei, kura tā arī nerealizējās. Nu tas vismaz tiks izmantots. Vīrs, ieraugot šo, atļāvās apvaicāties, vai tā būšot ārpuse.

Te visas sastāvdaļas. Zilais bija dmāts likt smas pamatā, bet man tomēr nepatika, kā viņš izturas, tāpēc no viņa atteicos.

Vēl nedaudz kaut kas no procesa:

Un vēl dažas gatavās bildes. :)

Atdzīvināt senu rakstu

Ik pa laikam mani ļoti uzrunā seni ornamenti. Jo īpaši man acīs bija iekritis šis 16. gs ornaments, kuru atradu šajā jaukajā vietnē.
Tur var atrast daudz labu lietu, bet diemžēl ļoti mazā formātā. Pēc palielināšanas iebāzu to rūtīs, lūk, šādi. Tagad, protams, redzu nepilnības, jo ir iezīmējušies šādi tādi "trokšņi", kas neizbēgami uzrodas, palielinot bildi līdz katram pikselim.

Tālāk tikai atlika izlemt, ko ar to darīt. Ko vispār var darīt ar krāsainajiem rakstiem: adīt, izšūt krustdūrienā, āķot tepiķos, tamborēt. Es izšķīros par somu gobelēntamborējumā. Kas ir gobelēntamborējums? Tas ir vienkārši divkrāsains (principā iespējams arī vairāk krāsu) tamborējums. Krāsaina tamborējuma priekšrocības attiecībā pret adījumu - liekā diega pavediens tiek apņemts ar tamborējamo diegu, kā rezultātā neveidojas pārstaipi (t.i. pārstaipi jau it kā ir vienalga, taču tie nav redzami, netraucē un nesažmiedz izstrādājumu). Līdz ar to nav jāraizējas, cik bieži mijas krāsas, un principā var uztamborēt jebkuru "bildi". Taču ir arī trūkums - tā kā tamborējuma stabiņi nav precīzi viens virs otra, tad raksts neizbēgami nedaudz "gāžas" uz labo pusi. Tas attiecas uz gadījumiem, ja tamborējat uz riņķi (plakaniskajā variantā ir drusku cita nelaime, jo "gāžas" viss taisnstūris, ja vien neizmanto īpašus knifus). Tātad šī tehnika nebūs īsti piemērota stingri ģeometriskiem rakstiem, toties itin labi derēs "brīviem" rakstiem, bez stingras ģeometrijas, piemēram dabas motīviem, jo tad gāšanās nav pārāk pamanāma. (Patiesībā rakstu konstruēšanai vispareizāk būtu lietot nevis parasto rūtiņu režģi, bet gan īpašu gobelēntamborēšanai paredzētu režģi, kas izskatās it kā pēc dakstiņu jumta. Bet es gan to neizmantoju, jo manā shēmu zīmēšanas metodē tādu būtu pagrūti uzkonstruēt.) Tā kā divi (vai vairāk) pavedieni veido izstrādājumu biezāku un stingrāku, tad gobelēntamborējums ir ļoti piemērots lietām, kam jābūt stingrām, piemēram jostām vai somām.

Nu mans 16. gadsimta raksts izskatās apmēram šādi:

Patiesībā tas ir parasts vienkāršo stabiņu tamborējums. Kā jau teicu, "liekais" pavediens tiek piekļauts tamborējuma malai un aktuālās krāsas diega cilpa to apņem vienlaicīgi ar aizķeramo iepriekšējās kārtas cilpiņu. Tas ir daudz vienkāršāk, nekā izklausās. Tikai jāatceras, ka cilpa, ko izvelk cauri, ir nākamā stabiņa krāsā. Piemēram, šajā sliktas kvalitātes bildē, gaišbrūnajam stabiņam sekos zaļais, tāpēc ir izvilkta zaļa cilpa.

Pašu somu atrādīšu tad, kad tā būs gatava. Bet šeit nedaudz vairāk par gobelēntamborēšanu, tikai angliski.

Urā, man beidzot piedzima zarkukainis!

Kādus 3 mēnešus atpakaļ man atsūtīja zarkukaiņu oliņas. Ilgi un pacietīgi gaidīju lielo brīnumu, bet likās jau, ka nekas nenotiks. Man bija aizdomas, ka esmu kaut ko nepareizi izdarījusi - vai nu viņām par mitru, vai par sausu, vai par aukstu, vai man slikta karma. Šorīt īsi pirms došanās uz darbu nolēmu kārtējo reizi uzmest aci, bet bez cerībām. Pamanīju, ka vāciņā, kur glabājas oliņas, kaut kas iebiris, kāds zariņš vai. Tad pamanīju, ka zariņš spirinās. Viņš izskatījās tik aizkustinoši bezpalīdzīgs, rausdamies ārā no olas.

Neesmu pārāk apmierināta ar bildēm, bet nebija laika. Saudzīgi iecēlu šo jauno pilsoni jau sen iegādātajā akvārija kastē, ieliku iekšā zaļbarību tādā daudzumā, it kā viņš būtu trusis, un devos prom ar jauku apziņu, ka vismaz kaut kas labs arī ir noticis.

Eglītes pēc gada

Apmēram pirms gada iebāzām zemē sēkliņas. Par nožēlu priedes nav izturējušas ziemu, pieļauju arī domu, ka augsne tām nav patikusi. Turpretī eglītes rotājas ar jaunajiem dzinumiem.

Dejojošās vardes

Gada sākumā man kāda dāma no ASV, aplūkojusi šo manu darinājumu, atrakstīja un vēlējās pasūtīt savai 3-gadīgajai meitai rozā džemperi ar zaļām varžu kabatām. Rozā nav manu mīļāko krāsu topā, un kur nu vēl trakais salikums ar zaļo. Tomēr atradu tādu rozā toni, kas man likās ciešams (ne jēli rozā, bet drusku uz bēšo toni), kuram klāt piemeklēju spilgti zaļu - vismaz man liekas šāds krāsu salikums interesants un bērnam piemērots.

Ilgi viņu darināju. Pasūtītāja gan bija pacietīga, jo ziema vēl tālu.

Adīju reglānā no augšas, vienkāršā sviķelī un ilgi gaidīju mūzu, kas pateiktu, kā vislabāk taisīt apakšu gan piedurknēm, gan rumpim. Beigās izšķīros par labiski adītu, atlocītu un atšūtu maliņu zaļā krāsā. Vardes bija pagrūti uzstutējamas uz tik maza džempīša. Kājām īsti nepietika vietas, un tad ienāca prātā laba doma - vidējās priekškājas sakabināt vienu aiz otras, bet pakaļējās atstāt karājoties. Tā nu man tapa dejojošās vardes.

Nebija man piemērota modeļa. Lūgšu jaunās īpašnieces mammai nofotogrāfēt un atsūtīt bildi, lai zinu, kā izskatās mugurā, jo man bija izdevība pielaikot tikai pusgatavībā, kad pie mums ciemojās 3-gadīga meitenīte.

Laumiņas cepurīte

Man tika pasūtīta cepurīte mazajai Laumai ar krāsainām puķēm. Improvizēju ar puķēm uz nebēdu. Man šķiet, ka man vislabāk izdevās zvaniņi.

Tā kā modele man nebija pieejama, es bažījos, vai cepurīte stāvēs, kā paredzēts. Tamborēju no augšas un likās jau, ka nedaudz par lielu man sanāca aplis. Baidījos, ka nebūs vis podiņš ar maliņām, bet pļockiņa. Un vēl baidījos, vai cepurīte nekritīs uz acīm. Bet nē, saņemtās bildes apstiprina, ka podiņš stāv lieliski uz Laumas:

Zaļš-melns

Te nu tas ir:

Aizmugure:

Šito bildi uzņēma jaunkundze:

Vienkāršs, bet haotisks apraksts.
Reglāns no apakšas.
Manis improvizētais mežģīņraksts priekšai:

Nesaprotamais (vai visnesaprotamākais) simbols ir manis ieviestais apzīmējums paņēmienam "divi no trijiem" - 1 noceļ, 1 labiski, nocelto pārvelk pāri, uzņem uz kr adatas kreiso no tikko saadītajiem un saada labiski ar nākamo. Rezultātā vidējais valdziņš nemanāmi pazudis starp malējiem diviem. U burts virs viņa toties ir - izadīt jaunu valdziņu no pārstaipa.
Aizmugure - melna, kreiliska josla, kas kļūst arvien platāka uz augšu. (Tas viss, lai cīnītos ar zaļās dzijas nepietiekamību)
Šeit es pūlos izgudrot jaunu divriteni, piešujot piedurknes. Domāta nedaudz caurumaina vīle.



Kakles malas apšūšana:

Ko es satiku

Devos pirmajā nelielajā veloizbraukumā ar cerību ieraudzīt ko jauku. Diemžēl nedaudzie pamodušies kukainīši bija tik žigli, ka man nebija nekādu cerību. Kad jau domāju mest plinti krūmos, man pie kāda celma uzšņāca šāds:

Atliek vienīgi noskaidrot, kas tas īsti ir. Vai tā būtu melna odze?

Lieldienu zaķis

Pastāstīšu, kā man tapa fiksais lieldienzaķis bērnam priekš bērnudārza izstādes.

Uzmet kādus 40 valdziņus un ada uz riņķi. Ada tik garu, cik garu rumpi grib. Kad tuvojas kakla daļai, veido sašaurinājumu. Norauc vienmērīgi - tā, lai kādās 3-4 kārtās pazūd apmēram puse valdziņu. Tad noada 1-2 kārtas kaklu un sāk atkal paplatināt - starp katriem diviem valdziņiem izveido vienu jaunu. Pēc tam vēl pieaudzē pāris kārtās tikai galvas sānos. Tad laiks degunam. Degunu ada kā bumbulīti. Ņem citu krāsu un tajā vietā, kur jābūt degunam, no viena valdziņa izada piecus un paada šos piecus pāris kārtas šurp turp (tā, lai ārpusē būtu kreiliskie valdziņi), pēc tam šos piecus saada kopā par vienu ar parasto krāsu un ada tālāk galvu. Pēc 4 kārtām norauc vienmērīgi pa visu galvu apmēram trešo daļu valdziņu. Noada vēl 2 kārtas un var ķerties pie ausīm. Nonākot līdz pirmās auss vietai 8 valdziņus domās (var arī nemt atsevišķu adatu) atdala no pārējiem un ada sviķelī tikai šos astoņus tik garu, cik gara būs auss, beigās norauc katras rindas beigās, kamēr paliek viens valdziņš. Tālāk iet pa auss auzmuguri (t.i. saglabājot virzienu, kādā visu laiku adījāt riņķī) - izada valdziņu no auss sāna un pēdējo auss valdziņu pārvelk šim pāri, atkal uzņem nākamo valdziņu, iepriekšējo pārvelk pāri utt., kamēr nonāk atkal līdz galvai. Paada galvu, noraucot vienmērīgi dažus valdziņus, kamēr nonāk līdz otrās auss vietai. Ar otru ausi visu dara tāpat. Kad otra auss gatava, ada uz riņķi tikai galvu, visu laiku vienmērīgi to raucot (kā cepuri), kamēr palicis pavisam maz valdziņu, kuriem izvelk diegu cauri. Uzdada sviķelī nelielu "šallīti", piebāž galvu un šalli apsien riņķī, radot iespaidu, ka tās ir ķepas. Tad apakšā pieada mazas peciņas, piebāž rumpi, aizšuj ciet apakšu. Pakaļā piešuj ļipiņu. Uztaisa acis, zobus, ūsas utt. Un te viņš ir - Lieldienu zaķis kā dzīvs! :)