Taurenis un ilūzijas

Pirms kāda laika jau nedaudz paķēpājos ar tā saucamajiem ēnu jeb ilūziju adījumiem. Nu nolēmu pieķerties tiem nedaudz nopietnāk (pagaidām gan tikai teorētiski), kam par godu arī tapa šis mazais tutoriālis.

Kas tad ir ilūziju adījumi? Tie ir tādi adījumi, kuru raksts top redzams tikai, skatoties pret leņķi. Pati adīšana ir ļoti vienkārša - tikai labiskie un kreiliskie valdziņi. Sarežģītākais visā šajā procesā ir uzkonstruēt tehnisko rakstu. Ja iecerētais raksts ir vienkāršs (sastāvošs no kvadrātiem, trijstūriem vai tml.) vai adītājai liela pieredze, tad to var darīt arī galvā. Taču šeit parādīšu visu garo procesu.

Darām tā - vispirms atrodam vai uzzīmējam pa rūtiņām kādu rakstu vai motīvu, divkrāsainu un iesākumam labāk diezgan vienkāršu. Un arī atceramies, ka pēc apstrādāšanas motīvs kļūs stipri lielāks. Man sagribējās uzzīmēt taureni:

Tagad šo shēmu pārveidosim. Princips sekojošs - ada ar divām kontrastējošām krāsām. Ada pārmaiņus ar katru krāsu pa divām kārtām - turp un atpakaļ. Visas turpejošās kārtas ir vienmēr tikai un vienīgi labiskas, tāpēc tās shēmā nemaz neatspoguļo. Shēma tiek zīmēta tikai atpakaļejošajām kārtām. Tagad darām tā - uz papīra, datorā vai domās katru raksta rūtiņu sadalām četrās.

Tālāk sadalām krāsas - viena kārta vienā krāsā, otra otrā (patiesībā ir katrai krāsai divas kārtas, bet, kā jau teicu, turpejošo kārtu neatspoguļojam).

Nākamais solis - sakārtot rūtiņas pa labiskajām un kreiliskajām. Princips vienkāršs - ar vienu krāsu ada fonu labiski, motīvu kreiliski, ar otru - pretēji. Protams, ka to var atcerēties vienkārši galvā, bet drošāk ir uzzīmēt. Šajā shēmā rombiņi domāti labiskie valdziņi un kvadrātiņi - kreiliskie (manā programmā diemžēl nav pieejami tradicionālie simboli).

Katrai raksta (t.i. oriģinālā) rūtiņai, lai tā būtu pilnvērtīgi redzama, vajag divas atpakaļejošās kārtas ar attiecīgi pretējiem valdziņiem. Tāpēc arī katra rūtiņa tika sadalīta 4 daļās. Var rasties jautājums, vai turpejošās kārtas, kuras nav uzzīmētas, bet dzīvē būs, vai tās neizstieps rakstu. Īpaši nē, jo, tā kā raksts redzams tikai, pagriežot izstrādājumu pret leņķi, tad tās turpejošās kārtas it kā vizuāli "nodzēsīsies".
Protams, ka visi grib redzēt, kāds tad šis brīnums izskatās uzadītā veidā. Bet... tas pagaidām neeksistē. :) Jums ir visas iespējas izmēģināt un ziņot man par rezultātiem un kļūdām manā pamācībā.

Mana politisko puķu kaste

Toreiz, kad bija vēl dziļa ziema un visa pasaule atzīmēja Starptautisko Sieviešu Solidaritātes dienu, arī mūsu darbavietā negāja secen šī tradīcija, un visi vīrieši dāvāja sievietēm tulpes. Taču viens kolēģis bija ieradies puķubodē par vēlu, jo visas tulpes bija izpirktas. Tā vietā viņš nopirka un uzdāvināja puķu sēklas. Tās nu mani priecē un iedvesmo šobrīd.

Somiņa-tarbiņa

Tā nu sanāca, ka babeidzu šo ilgi mudžināto "mākslas darbu" tieši uz Jāņiem. Sanāk gluži vai Līgosvētku tarbiņa.

Īss ieskats tapšanas gaitā.
Lūk, tamborētais korpuss un apakša. Par tamborēšanas tehniku rakstīju iepriekšējā rakstā.

Apakšas pietamborēšana pie korpusa:

Odere:

Oderei piešuvu iekškabatiņu. Kabatai izmantoju vienu notambrētu gabalu, kas bija veidots citai iecerei, kura tā arī nerealizējās. Nu tas vismaz tiks izmantots. Vīrs, ieraugot šo, atļāvās apvaicāties, vai tā būšot ārpuse.

Te visas sastāvdaļas. Zilais bija dmāts likt smas pamatā, bet man tomēr nepatika, kā viņš izturas, tāpēc no viņa atteicos.

Vēl nedaudz kaut kas no procesa:

Un vēl dažas gatavās bildes. :)

Atdzīvināt senu rakstu

Ik pa laikam mani ļoti uzrunā seni ornamenti. Jo īpaši man acīs bija iekritis šis 16. gs ornaments, kuru atradu šajā jaukajā vietnē.
Tur var atrast daudz labu lietu, bet diemžēl ļoti mazā formātā. Pēc palielināšanas iebāzu to rūtīs, lūk, šādi. Tagad, protams, redzu nepilnības, jo ir iezīmējušies šādi tādi "trokšņi", kas neizbēgami uzrodas, palielinot bildi līdz katram pikselim.

Tālāk tikai atlika izlemt, ko ar to darīt. Ko vispār var darīt ar krāsainajiem rakstiem: adīt, izšūt krustdūrienā, āķot tepiķos, tamborēt. Es izšķīros par somu gobelēntamborējumā. Kas ir gobelēntamborējums? Tas ir vienkārši divkrāsains (principā iespējams arī vairāk krāsu) tamborējums. Krāsaina tamborējuma priekšrocības attiecībā pret adījumu - liekā diega pavediens tiek apņemts ar tamborējamo diegu, kā rezultātā neveidojas pārstaipi (t.i. pārstaipi jau it kā ir vienalga, taču tie nav redzami, netraucē un nesažmiedz izstrādājumu). Līdz ar to nav jāraizējas, cik bieži mijas krāsas, un principā var uztamborēt jebkuru "bildi". Taču ir arī trūkums - tā kā tamborējuma stabiņi nav precīzi viens virs otra, tad raksts neizbēgami nedaudz "gāžas" uz labo pusi. Tas attiecas uz gadījumiem, ja tamborējat uz riņķi (plakaniskajā variantā ir drusku cita nelaime, jo "gāžas" viss taisnstūris, ja vien neizmanto īpašus knifus). Tātad šī tehnika nebūs īsti piemērota stingri ģeometriskiem rakstiem, toties itin labi derēs "brīviem" rakstiem, bez stingras ģeometrijas, piemēram dabas motīviem, jo tad gāšanās nav pārāk pamanāma. (Patiesībā rakstu konstruēšanai vispareizāk būtu lietot nevis parasto rūtiņu režģi, bet gan īpašu gobelēntamborēšanai paredzētu režģi, kas izskatās it kā pēc dakstiņu jumta. Bet es gan to neizmantoju, jo manā shēmu zīmēšanas metodē tādu būtu pagrūti uzkonstruēt.) Tā kā divi (vai vairāk) pavedieni veido izstrādājumu biezāku un stingrāku, tad gobelēntamborējums ir ļoti piemērots lietām, kam jābūt stingrām, piemēram jostām vai somām.

Nu mans 16. gadsimta raksts izskatās apmēram šādi:

Patiesībā tas ir parasts vienkāršo stabiņu tamborējums. Kā jau teicu, "liekais" pavediens tiek piekļauts tamborējuma malai un aktuālās krāsas diega cilpa to apņem vienlaicīgi ar aizķeramo iepriekšējās kārtas cilpiņu. Tas ir daudz vienkāršāk, nekā izklausās. Tikai jāatceras, ka cilpa, ko izvelk cauri, ir nākamā stabiņa krāsā. Piemēram, šajā sliktas kvalitātes bildē, gaišbrūnajam stabiņam sekos zaļais, tāpēc ir izvilkta zaļa cilpa.

Pašu somu atrādīšu tad, kad tā būs gatava. Bet šeit nedaudz vairāk par gobelēntamborēšanu, tikai angliski.

Urā, man beidzot piedzima zarkukainis!

Kādus 3 mēnešus atpakaļ man atsūtīja zarkukaiņu oliņas. Ilgi un pacietīgi gaidīju lielo brīnumu, bet likās jau, ka nekas nenotiks. Man bija aizdomas, ka esmu kaut ko nepareizi izdarījusi - vai nu viņām par mitru, vai par sausu, vai par aukstu, vai man slikta karma. Šorīt īsi pirms došanās uz darbu nolēmu kārtējo reizi uzmest aci, bet bez cerībām. Pamanīju, ka vāciņā, kur glabājas oliņas, kaut kas iebiris, kāds zariņš vai. Tad pamanīju, ka zariņš spirinās. Viņš izskatījās tik aizkustinoši bezpalīdzīgs, rausdamies ārā no olas.

Neesmu pārāk apmierināta ar bildēm, bet nebija laika. Saudzīgi iecēlu šo jauno pilsoni jau sen iegādātajā akvārija kastē, ieliku iekšā zaļbarību tādā daudzumā, it kā viņš būtu trusis, un devos prom ar jauku apziņu, ka vismaz kaut kas labs arī ir noticis.

Eglītes pēc gada

Apmēram pirms gada iebāzām zemē sēkliņas. Par nožēlu priedes nav izturējušas ziemu, pieļauju arī domu, ka augsne tām nav patikusi. Turpretī eglītes rotājas ar jaunajiem dzinumiem.