Apsteidzu laiku - tops "Skābene"

Parasti es ar saviem adīšanas tempiem eju gadalaikiem nopakaļ. Bet šoreiz iznāca otrādi. Tops "Skābene" jau sen gatavs, tak uzvilkt varu tikai tagad.

Adīju uz riņķi no apakšas uz augšu. Līdz rokriņķiem, tad sadalīju uz divām adatām, drusku noraucu padusēs un atkal taisni. Savukārt kakla daļu pirmajā piegājienā atstāju lielu, pēc tam ņēmu uz adatām visu kopā un adīju, "apaļi noraucot". Rokas arī nedaudz paadīju garākas. Un viss. Priekšā un pakaļā nedaudz dekorācijas - es jau vienkrāsaini nemāku adīt.
Tāds man pļurīgais tops sanāca.

Skatos tagad, cik briesmīgi tur tā zaru kaudze tālumā izskatās. A tā nemaz nepamanīju. Nu par savu ģīmi nemaz nerunāšu, to es vienkārši nogriezu nost.

Topiņš, kas kļuva par svārkiem

Vispār es šo sāku adīt ar domu, ka tas būs mans topiņš. Iesāku adīt jau pērnvasar, jo igauņu rokdarbnieču forumā bija izsludināts kopadīšanas projekts, izmantojot Drops dzijas. Šāda bija apakša.

Pa ziemu es viņu neturpināju, jo tas bija zaudējis aktualitāti. Bet uz pavasara pusi atkal apskatījos un konstatēju, ka nē, tie takš svārki, nevis topiņš. Tā tapa viļņoti svārki meitai, kuriem klāt jau pēc tam aizmugurē šņorējams tops.

Bilžu kvalitāte briesmīga, vē. Jāgaida vasara, lai var nobildēties pa smuko.

Celaine

Vēl nesen par celainēm neko nezināju. Nosaukums gan bija dzirdēts, bet neko neizteica. Taču nesen pie mums Rūjienas tautskolā bija organizētas celaiņu aušanas nodarbības. Protams, devos paskatīties, kas tas īsti tāds ir. Un tā iemācījos kaut ko jaunu.
Katra platuma rūtiņa ir 4 diegi, kas iet caur celu galdiņu jeb mazu 4stūrainu dēlīti ar caurumiem katrā stūrī. Viss process sastāv iekš tam, ka uz dažādām pusēm groza šos dēlīšus.
Tā kā šī tehnika ir jau vēsturiski izplatīta visā pasaulē, tad gūgle par to atrod gana daudz. Arī dažādus rakstus. Rakstus var veidot dažādi, šis konkrētais ir veidots pēc principa - 4 gājieni prom no sevis, tad 4 gājieni uz sevi, un tā visu laiku. Tas nav latviešu raksts, pie tautastērpa nederēs. Bet kāpēc gan neizrotāt apģērbu parasto. Vai arī šo bērzu.

Latvju cimdi

Šoziem modē esot latviešu cimdi. Padomāju - kāpēc ne, noadīšu es ar. Šķirstīju Grasmanes "Latviešu cimdus", sev par nožēlu konstatēju, ka mana Ziemeļvidzeme gaužām švaki pārstāvēta, tikai četri raksti, vai tā nav diskriminācija, ko? Domāju ilgi. Man patīk daži Latgales cimdi. Vai es drīkstu adīt Latgales cimdus? Nedrīkst, vai ne. Kurzemnieču cimdi vispār ir tikai priekš izrādīšanās. Ja rakstā ir trīs vai vairāk krāsas un veidojas gari pārstaipi, tad greznais ornaments ir ļoti grūti izadāms tā, lai izskatītos labi. Man nepatīk garie pārstaipi, izadīt jau var, bet kaut kas tur liekas "nepareizi". Pēc izcelsmes esmu no Zemgales, tak man nepatīk arī Zemgales cimdi, tie vispār šķiet kaut kādi samāksloti. Vēl man nepatīk visi tie cimdi, kuros ir auseklīši, jo šis ornaments man nošķebināja jau atmodas laikā. Beigās izvēlējos rakstu no "Vidzemes vidienes", kurš mani visvairāk uzrunāja un likās arī pietiekami Ziemeļvidzemniecisks ar savu sīkrūtainību.

Tur ir caurumi! Vai senās latvietes nēsāja cimdus ar caurumiem? Nē, viņām mašīna nebija jāstūrē, viņas lepni brauca zirga pajūgā, tāpēc varēja atļauties zolīdus izrādīšanās cimdus.

Adīju pārsvarā no Drops Alpaca, vēl izadot šādus tādus galus no citiem atlikumiem. Tak šeit ieadīts arī tas Alpacas kamolītis, ko man pasniedza par piedalīšanos Hāpsalu mežģīņadīšanas konkursā.