Kaut kas matiem

Kad noriebjas ierastās frizūras, tad jāizdomā kaut kas jauns.

Svētku gaidās

Bija doma radīt kādu mazu svētku noskaņu. Un tā, izmantojot kailsalu, aizbraucu uz mežu, kur savācu visu vajadzīgo - niedres, egļu zarus u.c. zaļas lielas.

Metos pie puzura taisīšanas. Tūliņ saskāros ar tehnisku problēmu - kā dabūt diegu cauri tai trubai. Tad man ienāca prātā gaiša doma izmantot 1.5 izmēra apaļo adāmadatu. Man tomēr joprojām nav īsti skaidrs, kā to darīja senie latvieši. Šim mazajam projektam aizgāja pusdiena. Sanāca lūk kāds puzuris hipiju stilā:

Un neliela kompozīcija ar latvāni:

Ziemas komplekts puisim

Šis arī ir adīts pēc pasūtījuma (vajadzēja tā, lai kārtīgi turas uz ausīm). Piemērota foto modeļa man nebija, bet uz ausīm tiešām turas.

Zaļā, caurā vestīte

Košumiņš, ko uzstīvēt virsū kaut kam tumšam.

Rozā sēnes cepures apraksts

Cepurīte meitenei, galvas apkārtmērs 52 cm.

Dzijas - Ogre yarns (rozā) - 4 pavedieni, BBB Cashba (sarkanā), Angora ram (baltā).

Cepure adīta no augšas uz leju pa riņķi.

1. Ņem balto dziju un zeķu adatas. Uzmet 8 valdziņus.



2. Ada uz riņķi labiski, katrā 2. kārtā pieaudzē 16 valdziņus. Kad uz zeķu adatām vairs nepietiek vietas, pārliek valdziņus uz tāda paša numura apaļajām adatām.



3. Kad ir sasniegts 240 valdziņu skaits, vairs nepieaudzē. Pievieno rozā dziju un ada 22 kārtas ar šo rakstu http://www.musturs.lv/adisanas-abc/raksti/kombinetie-raksti/8/



4. Ada 4 kārtas ar balto dziju labiski.



5. Ada rozā ar sarkano pēc šādas shēmas:
   Ar ^ apzīmētos valdziņus norauc sekojoši - saada ar iepriekšējo valdziņu labiski griezti (^ valdziņš paliek aizmugurē), tad ^ valdziņu atkal uzņem uz kreisās adatas un vēlreiz saada labiski ar nākamo valdziņu. Pēc noraukšanas kārtas, katru 3. valdziņu noraucot, uz adatas paliek 160 valdziņu.
   


6. Ar rozā dziju ada sviķeli (3 labiski, 2 kreiliski) 18 kārtas. Nenorauc, bet uzver uz pagaidu diega.


7. Ada ausu ļipas. Ņem uz adatas valdziņus - no ... līdz ... (par pirmo pieņemts tuvākais no abiem aizmugures vidus valdziņiem). Turpina adīt sviķelī ar rozā dziju. Noraukšanas shēma šeit (kārtas numurējas no augšas uz leju, jo cepure tiek adīta no augšas uz leju): Nepilnās kārtas nozīmē, ka attiecīgos valdziņus neada, bet patur uz adatas. Sākot ar 10. kārtu viņus atkal ada. Beigās ļipu galus arī uzver uz pagaidu diega.



8. Ada dubulto maliņu. Uzmet 160 valdziņus. Ada ar sarkano dziju uz riņķi sviķelī 18 kārtas utt. visu analoģiski kā 7. punktā.
   


9. 
   Pievieno dubulto maliņu cepures malai. Augšmalu pietamborē pie cepures malas (tajā vietā, kur sākas sviķelis) ar ķēžu tamborējumu ("ķēdīte" iet pa virspusi). Apakšmalas (uz diega savērtos valdziņus) aizmugurē sašuj kopā ar ketelējamo dūrienu, priekšpusē - aptamborē ar balto dziju ar īsajiem stabiņiem (stabiņš katrā valdziņā) katru maliņu atsevišķi.
   


10. 
    Ļipu galu brīvos valdziņus uzņem uz adatām. Ada sasienamās lentas. Pirmajā kārtā saada kopā priekšējo maliņu ar aizmugurējo. Tālāk ada, cik garu banti vēlas.
    

Rozīgās sēnītes cepure plus cimdi un šalle

Šis komplektiņš ir adīts pēc pasūtījuma. Prasības bija - kaut kas rozā plus sarkans, cepure sasienama, lai būtu uz ausīm. Pārējais - mana interpretācija. Šeit ir cepures apraksts.

Galvā uzmērīšanas modelei, kas gan nav īstā īpašniece:

Dzelteni krokainā cepure un cimdi ar puķēm

Cepures ideja ir drusku špikota, bet rezultāts atšķirīgs, jo šī ir adīta nevis tamborēta. Cimdi sanāca tādi vasarīgi. Cimdu puķītes ir tamborētas.

Modelei patīk pozēt:

Cepure no mugurpuses:

Lūk, pavasarīgie cimdi novembra saulē:

Lillā kleitiņa

Šī kleitiņa arī ir no Burdas, bet, cik atceros, mazliet uzlabota. Tā kā modelei ļoti patika pozēt, tad ir veselas 3 bildes.

Rūtaino bikšu kostīms

Šis ir mans iemīļotais kostīms, kurš tiek valkāts daudz un dikti, gan komplektā, gan pa vienam. Mana sākotnējā vīzija par rūtainām platām biksēm kombinācijā ar vienkrāsainu, īsu žaketi izrādījās ļoti veiksmīga. Piegrieztnes ir ņemtas no Burdas.
Starp citu, šo bilžu autore ir mana četrgadīgā jaunkundze.

Vakarkleita

Un šeit ir vakarkleita Ziemassvētku ballei. Dzīvē izskatās labāk nekā bildē, jo kaut kā nesanāca īsti labi ar pozēšanu, kā arī bija tumšs.

Diplomdarba kostīms

Šo es šuvu kursos, tas ir mans "diplomdarba kostīms".

Uzvalks

Uzvalks - nav gluži mans 100% patstāvīgs darbs. Vajadzētu it kā šīs iemaņas nostiprināt, taču baidos.

Vasaras bruncīši jaunkundzei

Biju nolēmusi beidzot darīt pareizi - tamborēt pēc apraksta. Kaut ko tomēr nošāvu greizi, jo bruncīši, kas paraugā bija šaurie, sanāca kupli. Līdz ar to sanāca darīt citādi arī pārējo, un rezultāts ir pilnīgi cits. Tagad domāju, ka man sanāca pat smukāk nekā žurnālā, kā arī kļuva pilnīgi skaidrs, ka pēc aprakstiem darīt neko nespēju. Bildē nevar saskatīt tamborējuma detaļas, toties redzams, cik lieliski šie bruncīši iekļaujas vasarīgā ainavā.

Topiņš ar puķītēm

Vienkāršs topiņš ar oranžām puķītēm. Iesākumā bija iecerēts daudz vairāk puķu, bet kaut kā tas pasākums novienkāršojās.

Dzeltenais gabaliņu džemperis

Dzeltenais gabaliņu džemperis. Gribējās rombiskus "ķieģelīšus", kuros krāsa mainītos no vidus uz malām. Nezinu, vai šo īsti var saukt par pečvorku, it kā jā, ja par pečvorku pieņem no gabaliņiem saliktu kaut ko. It kā nē, jo līdz šim redzētajos gabaliņi vienmēr aug no stūra. Ir arī apraksts.

Zilais džemperis ar šņori

Zilais džemperis ar šņori. Pēkšņas iedvesmas rezultāts. Zināju tikai to, ka man vajag kaut ko sienamu ar šņori. Man kaut kā acu priekšā bija viduslaiku stila kleitas. Nu bet tapa tas, kas tapa. Apraksts šeit. Ielādēt pdf

Pečvorka veste

Veste - mani pirmie soļi pečvorkā.

Puķu džemperis bērnam

Adīts no dziju atlikumiem slīpās joslās. Puķītes ir tamborētas. Puķīšu sliktā īpašība bija tā, ka bija viegli noraujamas.

Kleitiņa meitiņai

Kleitiņa meitiņai. Sakombinēju tumši zilo ar bāli zaļo un dzelteno, tādējādi "protestējot" pret meiteņu modes pasaulē valdošo rozā tendenci. Adīta reglānā no augšas. Piedurknes adītas šajā rakstā. Svārku daļa ir šī raksta pielāgojums (zilās joslas pa vidu pieaudzēšanai).

Šeit priekšpuse:

Mugurpuse:

Ideālais un reālais

Jaunu ideju šad tad vispirms uzskicēju savā skiču kladē. Diemžēl vēl nav bijis gadījuma, kad skice kaut cik sakristu ar vēlāk īstenoto. Kamēr iezīmēju savu ideju, tā šķiet teju vai ģeniāla. Laika gaitā man par tās ģenialitāti sāk rasties šaubas. Dažreiz pārdomu rezultātā viens un tas pats objekts maina savu izskatu līdz nepazīšanai. Kad ķeros no domām pie darbiem, notiek vēl dažas neticamas pārvērtības. Evolūcija parasti notiek virzienā no sarežģītākā un vienkāršāko.

Sienassegas skice - ziedi zaļā pļavā, koki pret sauli, un putni traucas uz zilo tāli.

Nesarežģīsim dzīvi, koki un putni nav vajadzīgi. Glezna nepakļāvīgi aizpildījās ar abstraktiem motīviem.

Un vai gan šos sarežģītos augu motīvus un eliptiskās formas...

vispār var ieraudzīt nākamajā attēlā? Nē, man izskatās, ka nav ne mazākās līdzības.

Man gadījās saplēst džinsus. Tā kā negribējās mest tos ārā, izdomāju, ka vajadzīgs ielāps. Lūk, kā "attīstījās" manas idejas:



Beigu beigās visi kustoņi pazuda:

Un te nu ir rezultāts:

Sienassega no trīsstūrainiem klucīšiem

Tā kā bērns bija noplēsis pie savas gultas visas tapetes, tad es izlēmu nomaskēt bojājumu ar kādu interesantu bildi, izmantojot audumu atgriezumus.

Lūk, ideja, kāda tā izskatījās uz papīra:

Kāda tā izskatās realitātē:

Tehnika - ņēmu pamataudumu (man bija velvets, bet der jebkurš, kas ir stingrs un kam var saprast diega virzienu) un ar krāsainu diegu iezīmēju rūtis ik pēc noteikta attāluma (man bija 10x10cm). Sagriezu trīsstūrveidīgas lupatiņas, kur īsākās malas arī 10cm. Tad ar blīvu zigzagdūrienu šuvu klāt pamataudumam. Vietās, kur aptrūkās lupatiņu, piešuvu atlasa lentas. Darba kvalitāte atkarīga no tā, cik precīzi viss sagriezts un piešūts. Man kvalitāte un pacietība dila līdz ar katru nākamo lupatiņu. Šujamlieldarbi nav priekš manis...

Mans mozaīkdeķis

Kad sapratu, ka man tāds nepieciešams, sāku ar skicēm, kuras tūliņ pat nācās atmest kā nerealizējamas un samudrītas.

Nolēmu sapirkt audumu atgriezumus un pēcāk skatīties tālāk, kas sanāks. Tad ķēros pie ekseļa, un tapa vienkāršs pamatraksts.

Tālāk notika aprēķins. Lai piedzītu pie vajadzīgā kopizmēra, vienai ekseļa rūtiņai jābūt 12.5 x 5.5 cm. (Vēlāk gan izrādījās, ka viena motīva rinda ir drusku par daudz, kā arī auduma pietrūkšanas dēļ nācās no tās atteikties).
Tālākais process:

1. Sagriezu vajadzīgo izmēru audumu gabaliņus.
2. Sašuvu kopā sagludināju vīles (šuvu kopā pa atsevišķajiem motīviem jeb pēc ekseļa bildes 1/2 platuma un 1/6 garuma)
3. Samērīju un izgriezu pārējās kārtas (vatelīns vidum, vecs palags apakšai)
4. Sastepēju kopā visas kārtas. Ņēmu maksimāli izturīgu diegu un ar rociņu šuvu - lai sarežģītu sev dzīvi, šuvu virsū zīmējumus.

Šeit aplūkojami gatavie motīvi. Tos veidoju kā savstarpējus pretmetus.
Oranži brūnais ir tuksneša motīvs - karstums, sausums, kaktusi:

Tuvplānā:

Zaļais motīvs ir mitrums, dzīvīgums, papardes:

Un šeit tuvāk (lai redz, kā es stepēju):

Un tā... nepagāja ne gads, kad - tieši uz ziemassvētkiem - bija gatavi visi gabali. Te nu tie ir:

Tālākais darbs - sašūt kopā visus gabalus. Virskārtu šuvu ar šujmašīnu, apakšējās šā tā ar roku (ka tik kopā turās). Pēc tam vēl visam pa apakšu liku flaneļa kārtu, kuru piestepēju klāt rūtiņu krustpunktos (tikai lai nebraukā projām). Malām apšuvu (atkal ar rociņām) trikotāžas audumu, kuru biju nopirkusi Abakhanā nezin priekš kam un sevi strostējusi par to - bet kad atklāju, cik lieliski varu to izmantot savam deķim, vairs nestrostēju, bet slavēju sevi par tālredzīgo pirkumu.
30.01.2010. plkst. vairs neatceros mans deķis ir GATAVS!