Jaunu ideju šad tad vispirms uzskicēju savā skiču kladē. Diemžēl vēl nav bijis gadījuma, kad skice kaut cik sakristu ar vēlāk īstenoto. Kamēr iezīmēju savu ideju, tā šķiet teju vai ģeniāla. Laika gaitā man par tās ģenialitāti sāk rasties šaubas. Dažreiz pārdomu rezultātā viens un tas pats objekts maina savu izskatu līdz nepazīšanai. Kad ķeros no domām pie darbiem, notiek vēl dažas neticamas pārvērtības. Evolūcija parasti notiek virzienā no sarežģītākā un vienkāršāko.
Sienassegas skice - ziedi zaļā pļavā, koki pret sauli, un putni traucas uz zilo tāli.
Nesarežģīsim dzīvi, koki un putni nav vajadzīgi. Glezna nepakļāvīgi aizpildījās ar abstraktiem motīviem.
Un vai gan šos sarežģītos augu motīvus un eliptiskās formas...
vispār var ieraudzīt nākamajā attēlā? Nē, man izskatās, ka nav ne mazākās līdzības.
Man gadījās saplēst džinsus. Tā kā negribējās mest tos ārā, izdomāju, ka vajadzīgs ielāps. Lūk, kā "attīstījās" manas idejas:
Beigu beigās visi kustoņi pazuda:
Un te nu ir rezultāts:
Labi sanāca
AtbildētDzēst