Jaka, kura apnika

Jau ilgi pirms šīs jakas uzsākšanas man bija tūkstošiem ideju par to, kāda tā būs. Neviena ideja nebija 100% izstrādāta, taču bija dažnedažādas vīzijas. Viena lieta gan bija diezgan skaidra - uz jakas jābūt senatnīgam zieda ornamentam, par kuru jau rakstīju.

Bija ieplānots pamats rievotajā adījumā, kuru paredzēju no vienas vietas izšūt tipa spodršuvumā (kāds ārprāts!). Bet, kamēr adīju - raksts kaut maksimāli vienkāršs, bet nemaz tik ātri neadās, ja visu laiku jādomā par pieaudzēšanu un noraukšanu - manas domas mainījās. Pirmkārt, es konstatēju, ka iecerētais nemaz tik labi neizskatīsies, otrkārt, gribēju pabeigt iespējami ātrāk, jo citas idejas, uzmācīgas kā mušas, jau stāvēja rindā. Dažas adītājas iesaka - ja pazūd iedvesma uz iesākto, bet rodas jaunas idejas, vajagot ķerties pie tām (un gan jau tā iedvesma kaut kad atgriezīšoties). Es nepadevos kārdinājumam, jo atcerējos, cik grandioza likās jakas ideja, pirms es to biju iesākusi.

Un tā - jaka nu ir.

Un puķe arī ir. Kāts nav zils, bet zilizaļš. Gribējās dikti likt maigāk zaļu, bet secināju, ka pie tāda maz kas ies klāt. Pie tehnikas vēl krietni piestrādāju, lai rezultāts mani apmierinātu. Esmu apņēmusies uzskribelēt, kamēr vēl neesmu aizmirsusi, tehnisko rakstu un ieskenēt.