Man bija prieks pabūt interesantā pasākumā – Hāpsalu mežģīņu
dienā (Haapsalu pitsipäev). Hāpsalieši jau vairākus gadu simteņus lepojas ar
saviem adītajiem lakatiem un šallēm. No igauņu adītājām Mustrimaailm forumā uzzināju par šādu
pasākumu un devos uz 200 km attālo vietu. Hāpsala, lai gan mēdijos tiek dēvēta
par mazu pilsētiņu, izrādās ārkārtīgi dzīvīga – tur čum un mudž no tūristiem,
ir gājēju ieliņa ar aktīvu suvenīru tirdzniecību, arī daudz krodziņu un
kafejnīcu, kuri visi ir pilni ļaužu, tāpēc ļoti jāuzmanās nenokavēt ar pusdienu
ēšanu (kā es to izdarīju), jo tad viss būs apēsts.
Mežģīņu diena sākās ar nelielu prezentāciju ar ieskatu
vēsturē. Un kas tad ir Hāpsalu lakats (šalle). Galvenās prasības: 1. adīts no
100% vilnas (jo tikai tā to varot pilnvērtīgi izstiept) 2. ārējā mežģīne tiek
adīta atsevišķi un tad piešūta (atšķirībā no Orenburgas šallēm) 3. rakstā ir
sastopami mezgliņi jeb bumbulīši (nupp) – lai arī gadās pa kādam lakatam, kur
to nav, bet tas reti. 4. Krāsa –
visbiežāk balta, bet var būt arī melna vai pelēka. 5. un pati galvenā prasība (šīs
prasības radušās jau pasen atpakaļ, tāpēc lektore šo izrunāja ar smaidu) – to adījusi
tikai Hāpsalā dzimusi, augusi un dzīvojoša adītāja. Jāteic, ka šodien hāpsalieši
kļuvuši tolerantāki un ļauj savus lakatus adīt arī citiem.
Par formu. Vēsturiski pirmie bija kvadrātveida lakati. Tas skaitījās tāds "zemnieču variants" - siltumam. Tikai vēlāk uzradās trijstūrveida lakati un šalles - tie vairāk pilsētniecēm priekš pucēšanās. Nu un vēl pēc tam sāka pēc šo mežģīņrakstu parauga adīt arī citas lietas, piemēram, kleitas.
Hāpsalu mežģīņu muzeja daži eksponāti.
Šīs, protams, nav Hāpsalu mežģīnes un vispār nav mežģīnes,
taču arī šīs interesantās šalles bija izstādītas muzejā, un mani visai
interesē, kā tas ir adīts (kaut kādas idejas ir, bet nezinu, vai pareizas). No
otras puses izskatās tāpat, tikai priekšplānā otra krāsa.
Hāpsalu mežģīņu muzejā ir arī visai apjomīga grāmatu
kolekcija, un biju priecīgi pārsteigta pamanīt starp tām arī “Latvieša cimdus”.
Notika arī modes skate (dažai labai skatītājai arī
saulessargs modes skates cienīgs).
Tad notika adīšanas konkurss, kurā piedalījos arī es. Katrai
iedeva mežģīņraksta fragmentiņu, un to vajadzēja uzadīt 90 minūšu laikā. Es
šausmīgi baidījos, ka man pietrūks laika un steidzos. Bet patiesībā visiem ļāva
pabeigt un vērtēja ne uz ātrumu, bet smukumu. Šeit var redzēt, kā gatavos
paraudziņus, saslapētus un izstieptus sasprauž uz dēļa vērtēšanai. Manējais
apakšējā stūrī ar 17. numuru. Protams, ka es nekādu godalgotu vietu neguvu, jo
man bija daudz sasteigtu vietu. Diplomu par piedalīšanos un Alpaca dzijas
kamoliņu dabūja visi.
Tad notika vienkārši adīšana parkā, kur katra (nē, katrs) adīja, ko vēlējās - galvenais, ka mežģīnes. Kāda kundzīte gribēja dalīties ar citiem bumbulīšu (jeb nupp) adīšanas pieredzē. Viņa parādīja, kā nupu viņai mācījusi adīt vecmāmiņa. Tas bija nedaudz citādi adīts, nekā es adu pēc grāmatas. Vispār šie nupi ir ļoti svarīgi. Lai sanāktu glīts un viegli izadāms nupps, tas jātaisa no vaļīgām cilpām, taču blakus valdziņi vaļīgi gan nedrīkst būt, jo tad nesanāk smuki. Manuprāt, tā ir vesela raķešzinātne, taču redzu, ka dažām izdodas gan.
Šeit es ar dažām adītājām no Mustrimaailm foruma:
Šo nevarēju nenobildēt. Dzimumu vienlīdzība.
Bija arī tirdziņš, taču neapmierināta konstatēju, ka ļoti
daudz tirgo gatavus rokdarbus, bet maz dzijas. Bija ieradušies arī pārstāvji no
Krievijas ar lekciju par Orenburgas šallēm, kā arī ar pašām šallēm (priekš
tirgošanas) – bet ne adīšanas grāmatām, kas būtu bijis šādā pasākumā daudz
piemērotāk.
Bet bija vērts nobraukt šos 400 kilometrus. Un labi, ka lietus nelija!
