Haapsalu pitsipäev

Man bija prieks pabūt interesantā pasākumā – Hāpsalu mežģīņu dienā (Haapsalu pitsipäev). Hāpsalieši jau vairākus gadu simteņus lepojas ar saviem adītajiem lakatiem un šallēm. No igauņu adītājām Mustrimaailm forumā uzzināju par šādu pasākumu un devos uz 200 km attālo vietu. Hāpsala, lai gan mēdijos tiek dēvēta par mazu pilsētiņu, izrādās ārkārtīgi dzīvīga – tur čum un mudž no tūristiem, ir gājēju ieliņa ar aktīvu suvenīru tirdzniecību, arī daudz krodziņu un kafejnīcu, kuri visi ir pilni ļaužu, tāpēc ļoti jāuzmanās nenokavēt ar pusdienu ēšanu (kā es to izdarīju), jo tad viss būs apēsts.

Mežģīņu diena sākās ar nelielu prezentāciju ar ieskatu vēsturē. Un kas tad ir Hāpsalu lakats (šalle). Galvenās prasības: 1. adīts no 100% vilnas (jo tikai tā to varot pilnvērtīgi izstiept) 2. ārējā mežģīne tiek adīta atsevišķi un tad piešūta (atšķirībā no Orenburgas šallēm) 3. rakstā ir sastopami mezgliņi jeb bumbulīši (nupp) – lai arī gadās pa kādam lakatam, kur to nav, bet tas reti. 4.  Krāsa – visbiežāk balta, bet var būt arī melna vai pelēka. 5. un pati galvenā prasība (šīs prasības radušās jau pasen atpakaļ, tāpēc lektore šo izrunāja ar smaidu) – to adījusi tikai Hāpsalā dzimusi, augusi un dzīvojoša adītāja. Jāteic, ka šodien hāpsalieši kļuvuši tolerantāki un ļauj savus lakatus adīt arī citiem.

Par formu. Vēsturiski pirmie bija kvadrātveida lakati. Tas skaitījās tāds "zemnieču variants" - siltumam. Tikai vēlāk uzradās trijstūrveida lakati un šalles - tie vairāk pilsētniecēm priekš pucēšanās. Nu un vēl pēc tam sāka pēc šo mežģīņrakstu parauga adīt arī citas lietas, piemēram, kleitas.

Hāpsalu mežģīņu muzeja daži eksponāti.

Šīs, protams, nav Hāpsalu mežģīnes un vispār nav mežģīnes, taču arī šīs interesantās šalles bija izstādītas muzejā, un mani visai interesē, kā tas ir adīts (kaut kādas idejas ir, bet nezinu, vai pareizas). No otras puses izskatās tāpat, tikai priekšplānā otra krāsa.

Hāpsalu mežģīņu muzejā ir arī visai apjomīga grāmatu kolekcija, un biju priecīgi pārsteigta pamanīt starp tām arī “Latvieša cimdus”.

Notika arī modes skate (dažai labai skatītājai arī saulessargs modes skates cienīgs).

Tad notika adīšanas konkurss, kurā piedalījos arī es. Katrai iedeva mežģīņraksta fragmentiņu, un to vajadzēja uzadīt 90 minūšu laikā. Es šausmīgi baidījos, ka man pietrūks laika un steidzos. Bet patiesībā visiem ļāva pabeigt un vērtēja ne uz ātrumu, bet smukumu. Šeit var redzēt, kā gatavos paraudziņus, saslapētus un izstieptus sasprauž uz dēļa vērtēšanai. Manējais apakšējā stūrī ar 17. numuru. Protams, ka es nekādu godalgotu vietu neguvu, jo man bija daudz sasteigtu vietu. Diplomu par piedalīšanos un Alpaca dzijas kamoliņu dabūja visi.

Tad notika vienkārši adīšana parkā, kur katra (nē, katrs) adīja, ko vēlējās - galvenais, ka mežģīnes. Kāda kundzīte gribēja dalīties ar citiem bumbulīšu (jeb nupp) adīšanas pieredzē. Viņa parādīja, kā nupu viņai mācījusi adīt vecmāmiņa. Tas bija nedaudz citādi adīts, nekā es adu pēc grāmatas. Vispār šie nupi ir ļoti svarīgi. Lai sanāktu glīts un viegli izadāms nupps, tas jātaisa no vaļīgām cilpām, taču blakus valdziņi vaļīgi gan nedrīkst būt, jo tad nesanāk smuki. Manuprāt, tā ir vesela raķešzinātne, taču redzu, ka dažām izdodas gan.

Šeit es ar dažām adītājām no Mustrimaailm foruma:

Šo nevarēju nenobildēt. Dzimumu vienlīdzība.

Bija arī tirdziņš, taču neapmierināta konstatēju, ka ļoti daudz tirgo gatavus rokdarbus, bet maz dzijas. Bija ieradušies arī pārstāvji no Krievijas ar lekciju par Orenburgas šallēm, kā arī ar pašām šallēm (priekš tirgošanas) – bet ne adīšanas grāmatām, kas būtu bijis šādā pasākumā daudz piemērotāk.

Bet bija vērts nobraukt šos 400 kilometrus. Un labi, ka lietus nelija!