Kad nav, ko darīt

Kad nav, ko darīt, tad saceru jaunus rakstus. Tas jau nekas, ka man vispirms jāpabeidz simtiem jau iesākto darbu, pirms domāt par jauniem. Bet rokas jau niez un fantāzija raisās.
Šādu es iecerēju savu Orenburgas šalli. Dzija jau ir nopirkta, bet pagaidām esmu rātna un adīt nemetos.

Nesen gadatirgū uzdūros Pāces dzijām. Pie tik lielas krāsu un toņu izvēles nespēju neko nenopirkt. Sen neesmu adījusi zeķes, bet nu būtu iedvesma ķerties klāt. Speciālās "zeķu dzijas" mani neuzrunā, jo man nepatīk adīt ar krāsu pārejām, jūtos ierobežota.
Šitās varbūt būs zeķes meitai (viņa gribēja, lai noteikti būtu sarkans klāt, tad nu pieliku):

Šo te es sacerēju savām zeķēm:

Bet šādu es iztēlojos vīriešvesti (pašlaik domāju par brioche jeb daudzkrāsu patentadījumiem, nu redzēs, kā būs):

Nedrīkst jau vispār iepriekš pastāstīt par saviem plāniem...
Bet pašai interesanti, kas no šī tiks izpildīts un kā.