Lāpītais lakats

Man jau sen bija kāre uzdarināt lakatu uz rāmja, taču bija viena problēma - nebija rāmja. Kad nu beidzot pie tā tiku, tad nedrīkstēju vairs ilgāk vilcināties. Es to sauktu par lakatu lāpīšanas tehnikā. Tas gan izskatās kā austs, taču aušana nenotiek, notiek viena liela lāpīšana.
Process ir sekojošs. Vispirms uzvelk dziju. Es liku katrā robā 2 pelēkmohērīgus pavedienus un vienu tievu krāsainu (pārmaiņus sarkano un zaļo). Principā būtu ideāls tāds dēlis, kura robi būtu ļoti bieži (ik pēc pāris mm), tad varētu likt katrā vienu pavedienu un taisīt smalciņu tīklu. Bet tik biezus robus no tehniskā viedokļa esot grūti izveidot, lai starpas nesāktu drupt.
Vēl nebija beidzies "Dejo nost", kad es jau biju dabūjusi virsū. Kad šķērseniskie diegi ir savilkti, pārvelk vienu (es liku dubultu) arī pa diagonāli.

Tad var ķerties klāt pa īstam. Sāk no augšējā diega, atbrīvo tā kreiso galu, iever lāpāmadatā un vispirms nostiprina to ap diagonālo diegu, lai izveidojas mazs mezgliņš.

Nu sāk lāpīšanu. Sāk no labā augšējā stūra uz leju. Dara ļoti vienkārši - pa augšu, pa apakšu utt. (kaut gan neviens nav teicis, ka nevar izmēģināt kaut ko interesantāku, galvenais - lai rezultāts skaists). Principā var jau visus 3 kopā saliktos diegus uztvert kā vienu, bet es gribēju blīvāku un smalkāku rakstu, tāpēc ņēmu pa vienam (pelēko, tad krāsaino, tad pelēko) un arī lāpīju cauri katram (pelēkais, krāsainais, pelēkais), lai izveidotos mazas rūtiņas.

Tālāk ņem nākamo pavedienu, nostiprina ap diagonāli un lāpa uz leju blakus iepriekšējam. Ar katru nākamo reizi rinda kļūst īsāka. :) Lūk, viena maliņa jau gatava:


Nepagāja ne mēnesis, kad gatavs bija jau viss lakats. Bārkstis biju atstājusi tik garas, ka tur vēl sanāca pīnītes ar mezgliņiem.

Krāsainie musturi

Nedaudz parakājos pa tīmekli dažādu tautu un laikmetu musturu meklējumos. Esmu atradusi gana daudz interesanta. Man bija arī mērķis šos rakstus salikt rūtiņās - adīšanai vai citiem rokdarbiem pielietojamā veidā. Tā pa lielam visas bildes var iedalīt divās lielās grupās - kas ierūtošanai pakļaujas un, kas ne.
Galerijā var apskatīt līdz šim paveikto, taču tā vēl tiks papildināta.

Ziemassvētku ūdensroze

Tuvojas Ziemassvētku balle, bet nav, ko vilkt mugurā. Taču par laimi izrādās, ka ir nesen pieņemts likums, saskaņā ar kuru drīkst vilkt arī veco kleitu, ja vien tai ir kāds jauns aksesuārs - tad neviens pat nepamanīšot, ka tā pati kleita bija jau uz pagājušo balli. Tad ķēros pie darba un uztapināju mazu šallīti ar organzas puķi klāt (sanāca ūdensroze).

Puķi taisu šādi:
Izgriežu ziedlapiņas, apdedzinu maliņas.

Sašuju lapiņas kopā kā puķi:

Uzveru uz stieplītes pērlītes:

Salocu stieplīti kaut kā un piešuju vidū. Apakšā - brošas kājuņa.
Nu lūk:

Soma fotoaparātam

Nesen nopirku jaunu fotoaparātu. Protams, fotoaparātam vajag arī somiņu. Parasti šīs somiņas ir tumšas un izskatās nopietnas un garlaicīgi zolīdas. Laiks lauzt šo tradīciju. Mana somiņa ir klauniski koša. Pamatam izmantoju Abakhanā pirktu rupju kokvilna+lins (laikam) audumu, kuram pa virsu liku neilonu. Iekšpusei uzfilcēju sarkanu oderi - lai uzturētu formu un mazinātu triecienbīstamību. Apakšējie pušķīši nav smukumam - tie fiksē oderi pie ārpuses, un pirms mazgāšanas oderi būs viegli izņemt. Uztamborēju arī mazus štruntiņus rāvējslēdzēju ērtai satveršanai (nebija viena gara, tāpēc iešuvu divus īsus, pie tam dažādus). Necentos šoreiz pārāk iespringt uz tehnisko kvalitāti - fotoaparātam galvenais, lai ir ērti!

Pirkstiņlelles bērnudārzam

Manas meitas audzinātāja man palūdza noadīt dažas pirkstiņlelles. Lieta tāda, ka reiz viņai esot bijuši trīs sivēni un vilks, taču tā nu esot noticis, ka palicis vairs tikai viens sivēns. Acīmredzot divus vilks tomēr pamanījies apēst. (Jāteic gan, ka man viņš izskatījās ļoti miermīlīgs, un galīgi nelikās, ka sivēni viņu varētu interesēt. Es pat apsvēru domu uzdarināt arī normālu, negantu, asinskāru vilku, taču šo domu atliku daļēji slinkuma pēc, daļēji tāpēc, ka nezinu, vai šādi vilki iederas modernajā pedagoģijā). Un tā es pagaidām noadīju divus slinkos sivēnus, kā arī kompāniju, ar ko tiem tusēt: kaķi, zaķi un gigantisku taureni (taurenis patiesībā bija radīts jau agrāk kā cita projekta sastāvdaļa, kurš nerealizējās, tāpēc atradu tam tagad vietu šeit).

Trakā šalle

Es prasīju vīram, vai viņš gribētu džemperi. Atbilde bija - man tak jau viens ir (tas man atsauca atmiņā teicienu no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā" - "kur tad mēs divas mašīnas liksim?"). Tā vietā pasūtīja man "garu un fifīgu" šalli. Šalles variants mani apmierināja, jo tā bija izdevība praktizēties dubultajā adījumā.
Sāku adīt no abiem galiem. Rakstiem (tiem, kas galos) smēlos iedvesmu no ēģiptiešu un āfrikāņu motīviem. Dubultajā adījumā knifs ir tāds, ka abās pusēs raksts atkārtojas, bet krāsas kārtojas pretēji, vismaz tā parasti ada (tā ir visērtāk, cik nu vispār ērti var būt adīt visu dubultā) un arī es šoreiz. Taču pēc būtības - tas nemaz nav obligāti, jo tehniski būtu iespējams abās pusēs veidot pilnīgi atšķirīgus rakstus. Varbūt kādreiz pamēģināšu, vai tur reāli kas sanāk. Bet šoreiz tātad abrobežojos ar tradicionālo dubultadījumu. Arī vidus dzeltenās vertikālās strīpas ar pelēko pa visu ir adītas dubulti, bet gar sāniem gan parasts sviķelis, kurš šoreiz rullējās, bet pieņemsim, ka tas tā speciāli.
Par to, kā abus galus savienot, man ilgi nebija koncepcijas, taču beigās izšķīros par to, ka vidu adīšu pretējā virzienā, malu valdziņus rindu beigās saadot ar abu pušu galu valdziņiem. Pirmajā acu uzmetiemā mazliet izskatās pēc čūskas, kas norijusi ziloni, bet, ap kaklu aplikts, izskatās gana labi, un vidus platais gabals tieši labi nosedz kaklu.

Sedziņa ar labām zīmēm

Uzzināju par projektu priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem http://mazaisirsninai.multiply.com/ un nolēmu dot nelielu ieguldījumu ar pāris sedziņām. Jau labu laiku gribēju izmēģināt priekš manis jaunu tehniku - ēnu (jeb ilūziju) adījumus, un šeit bija īstā reize to darīt, jo segas ir ļoti pateicīgs objekts ēnu adījumiem. Ēnu adījums nozīmē musturu vai attēlu, kurš redzams tikai, skatoties no leņķa.

Tā kā mazajiem ir ļoti jācīnās par savām dzīvībām, es nolēmu sedziņās ieadīt labas un stipras zīmes. Augšējais trijstūris uz Dieva zīme - tā tiecas uz augšu, uz debesīm. Apakšējais trijstūris ir Māras zīme, kura savukārt tur pie zemes. Abas zīmes kopā dod labu līdzsvaru. Bet pa vidu ir Laimas slotiņa - ar to Laima noperot piedzimušos bērniņus.

Ēnu adījumu apgūšanai izmantoju Wolly thoughts lapā atrodamās pamācības. Vienkāršā ēnu adījumā izmanto divas krāsas. Ar katru krāsu ada divas rindas - turp un atpakaļ. Visas turpejošās kārtas vienmēr ada tikai labiski. Atpakaļejošajās kārtās ada rakstu, izmantojot labiskos un kreiliskos valdziņus. Ar vienu krāsu ada rakstu labiski, bet fonu kreiliski, bet ar otru - pretēji. Tas ir pamatlikums vienkāršākajam gadījumam, kas piemēroti vienkāršiem rakstiem - t.i. tādiem, kurus veido palieli laukumi. Ir sarežģītāki likumi, kurus lieto, lai izadītu sarežģītus rakstus un pat fotoattēlus. Tos neesmu apguvusi.
Šeit ir rezultāts. Zīmes jāmeklē vidus kvadrātā, malu kvadrātos vienkārši paspēlējos ar jaukām krāsām. Jāteic, ka raksts bija drusku par sīku vienkāršotajam variantam, tāpēc ir tikai vāji nojaušams.

Brošu diena

Vakar mums bija brošu diena.
Karlīne gribēja sarkanu ar stikla pērlītēm:

Man pašai prasījās ķieģeļkrāsas "bļodiņa". Sameklēju piemērotu akmeni iekšai. Tas, kā jau visi manējie, jūras krastā salasīts. Jāatzīstas, ka es nedaudz šmaucos, jo akmens vēl ir tikai iestutēts, ne ielīmēts iekšā, jāgaida, kamēr izžūs filcs.

Miķeļdiena

Bērnam uz dārziņu bija vajadzīgs Miķeļdienas veidojums. Kā zināms, šie uzdevumi ir domāti tam, lai mammu radošais gars nepagurtu. Te tas ir - Miķelis jau Mārtiņdienas noskaņās:

Lellis

Mēs ar meitu nevarējām tikt skaidrībā par šī pilsoņa seksuālo identitāti. Taču, kad viņa pieprasīja arī balles kleitu, tad es noteicu, ka tas ir tomēr puisis.

Jaka, kura apnika

Jau ilgi pirms šīs jakas uzsākšanas man bija tūkstošiem ideju par to, kāda tā būs. Neviena ideja nebija 100% izstrādāta, taču bija dažnedažādas vīzijas. Viena lieta gan bija diezgan skaidra - uz jakas jābūt senatnīgam zieda ornamentam, par kuru jau rakstīju.

Bija ieplānots pamats rievotajā adījumā, kuru paredzēju no vienas vietas izšūt tipa spodršuvumā (kāds ārprāts!). Bet, kamēr adīju - raksts kaut maksimāli vienkāršs, bet nemaz tik ātri neadās, ja visu laiku jādomā par pieaudzēšanu un noraukšanu - manas domas mainījās. Pirmkārt, es konstatēju, ka iecerētais nemaz tik labi neizskatīsies, otrkārt, gribēju pabeigt iespējami ātrāk, jo citas idejas, uzmācīgas kā mušas, jau stāvēja rindā. Dažas adītājas iesaka - ja pazūd iedvesma uz iesākto, bet rodas jaunas idejas, vajagot ķerties pie tām (un gan jau tā iedvesma kaut kad atgriezīšoties). Es nepadevos kārdinājumam, jo atcerējos, cik grandioza likās jakas ideja, pirms es to biju iesākusi.

Un tā - jaka nu ir.

Un puķe arī ir. Kāts nav zils, bet zilizaļš. Gribējās dikti likt maigāk zaļu, bet secināju, ka pie tāda maz kas ies klāt. Pie tehnikas vēl krietni piestrādāju, lai rezultāts mani apmierinātu. Esmu apņēmusies uzskribelēt, kamēr vēl neesmu aizmirsusi, tehnisko rakstu un ieskenēt.

Mugursoma ar izgriezto aplikāciju

Šķirstot "Lielo rokdarbu grāmatu", man acīs iekrita aplikāciju tehnika, kas esot radusies San Blas salās. Nagi niezēja to kaut kur pielietot. Manai študentei bija nepieciešama mugursomiņa, un pilnīgi prasījās uz tās izmēģināt kaut ko jaunu (priekš manis).
Ideja ir tāda, ka saliek krāsainus audumus vienu virs otra un izgriež figūras tā, lai būtu redzama nepieciešamā krāsa.
Es nejauši nopirku neilona audumus, kuri izrādījās ļoti noderīgi šim nolūkam - plāni, maz irstoši, košās krāsās un salīdzinoši lēti.

Pēc nelielas padomāšanas es sapratu, kas būs attēlots uz somas. Tā būs princešsoma, jo katra maza meitene esot maza princese. Šī ir princese bez rozā krāsas un bez lokām, jo princeses taču ir dažādas.

Tātad - saspraudu kopā dažādu krāsu audumu slāņus.

Piediedzu pie pamatauduma (no kā būs mugursoma):

No papīra izgriezu mājiņas kontūru un piespraudu. Tad apdiedzu apkārt mājiņai.

Noņēmu nost papīru. Tā kā es gribēju, lai man parādās citā krāsā vien mājiņas kontūra, tad nodiedzu vēlreiz paralēli jau nodiegtajam.

Rūpīgi izgriezu pirmo (dzelteno) auduma slāni starp nodiegtajām līnijām, lai atsegtu nākamo slāni.

Domāju, ka senās salu iedzīvotājas šuva ar rokām, taču es nošuvu sīkā zigzagdūrienā ar šujmašīnu. Ceru, ka tas nemainīja šī aplikāciju veida būtību.
Tālāk ķēros pie kleitiņas. Rīkojos tāpat - piespraudu papīra kontūru, apdiedzu apkārt, izgriezu. Tikai šoreiz griezu divus augšējos slāņus, lai "aizraktos" līdz gaiši zaļajam.

Kleitai apakšā izgriezu sarkanu volānu (sarkanais bija pats apakšējais slānis):
Seju un rokas pieliku parastajā aplikāciju tehnikā - uzšujot virsū (jo šī tehnika, cik sapratu, pieļauj abu veidu miksēšanu).

Izšuvu sejiņu un matus:
Vēl matu bantes, un "princese" gatava:

Vēl klāt daži elementi: mākoņi un puķes:

Un tagad visam šim skaistumam piešuvu klāt pārējo mugursomu

Rezultātā - skaists 1.septembra skats:

Kabata ar līstīti

Vajadzīgs:

• līstīte Platums=gatavais_platums x 2 + 3cm; garums = garums + 3


• pretskats Garums = līstītes garums; platums = 6 cm (spmēram)


• kabatas maisiņš no oderes

1. Līstīti un pretskatu aplīmē.


2. Uzzīmē ar krītu uz izstrādājuma (piem. žaketes) kabatas vietu.
   
   


3. Līstītes pārloca gareniski tā, ka viena mala ir par 1 cm platāka un nogludina.


4. Uz platākās malas novelk līniju, kas ir 1.5 cm (gatavās līstītes platums) no locījuma vietas.


5. Izstrādājuma kreisā pusē piediedz kabatas maisiņa vienu galu - tā lai maisiņa augša ir virs atzīmētās kabatas.


6. Novieto līstīti ar platāko pusi virspusē un locījuma vietu uz leju tā, lai apakšējā iezīmētā līnija uz izstrādājuma sakristu ar līniju uz līstītes.
   


7. Un nošuj.
   Knifs - lai nostiprinātu vīles galiņus, labāk lietot nevis atpakaļgaitas dūrienu, bet gan šādi - ielikt adatu kādus 2 cm no vīles gala, nošūt precīzi pa līniju līdz galam (iezīmētajai svītrai), tad uz paša gala iedurt adatu iekšā, apgriezt darbu pa 180 grādiem, un šūt līdz galam. Analoģiski arī otrā galā apgriež un vēl pāris cm pašuj.


8. Virsējo līstītes malu atsprauž ar adatiņām.


9. Piesprauž pretskatu (kreisā puse virspusē) tā, lai pretskata mala sakristu ar kabatas vietu.
   


10. Pagriež uz kreiso pusi un uz oderes tieši 1.5 cm platumā zīmē līniju uz augšu no šuves un pēc tam nošuj.
    


11. Griež kabatas vietu (pamataudumu un oderi), galos iegriežot trijstūrīšus (t.i. apmēram 1 cm no gala griezums sašķeļas un aiziet uz abām pusēm, gali ir precīzi pie abu vīļu galiem).
    


12. Pretskatu un līstītes malas izgriež uz kreiso pusi. Vizuāli nu jau kabata izskatās pēc kabatas.
    


13. No kreisās puses vairākas reizes nošuj galu trijstūrīšu malas (ķēpīgākā lieta šai procesā).
    Un piešuj arī līstītes galu.


14. Oderes maisiņa otru galu piešuj pretskatam. Aizšuj maisiņam galus.