Man mājās jau gadiem stāvēja sarkans vilnas audums, īsti nezināju, ko ar viņu darīt, jo sarkana krāsa lielos laukumos man nepatīk. Tiklīdz nedaudz apguvu filcēšanas mākslu, tā man radās ideja apfilcēt šo audumu, tādējādi noslēpjot sarkano. Tehnika sekojoša - uz auduma vienmērīgi izklāj vilnu, apšļaksta ar karstu ziepjūdeni un tad starp burbuļplēvēm sākumā maigi, pēc tam kārtīgi pieklapē - var dancot pa virsu ar kājām - tas aizvieto aerobiku.
Taisīju divas puses - mugurpusi un priekšpusi, ko pēc tam savienoju. Mugurpuse tapa pirmā, roka vēl nebija ietrenēta, un pēc pirmās slapās tūres tā izskatījās šādi:
Vilnu biju salikusi nepietiekoši biezi, tāpēc tā savēlās pa mazākām piciņām, atstājot lielus sarkanus caurumus. Caurumu aizlāpīšanai mēģināju izlāpīties ar sauso filcēšanu. Sākumā cerēju, ka uzliekot virsū kādas lapas vai puķes, defekts zudīs. Tā gan nenotika.
Caurumi tomēr joprojām bija lieli, tāpēc mēģināju likt vēl virsū vilnu un iet pāri ar slapjo pa otram lāgam. Man šķiet, ka no tā nebija lielas jēgas. Galu galā es visus caurumus un nepiefilcējušos kumšķus piebakstīju ar adatu. Adatu labi lietot zīmējumiem un rotājumiem, bet, ja ar to cenšas pielabot fonu, rodas negludumi. Rezultātā šis deķis izskatās labi tikai no attāluma.
Ar priekšas gabalu es biju gudrāka un pacentos jau uzreiz salikt vilnu biezi, lai nebūtu caurumu. Ja sākumā salaiž visu dēlī, tad izlabot jau ir krietni grūtāk, tas skaidrs. Šeit ir priekšas gabalam uzkrāmētā vilna, tas, kas izskatās pēc rīvēta siera, tās patiesībā ir ziepes:
Un šādi izskatījās pēc slapjās tūres:
Jau labāk. Vēl no kā jāuzmanās - no skalošanas. Pat ja ir izdevies smuki uzfilcēt fonu, skalojot, tā vilna mēdz sabīdīties.
Tad nu arī priekšpusi izrotāju sausajā. Pēc tam visai ilgā procesā aptamborēju maliņas, musturnometnē dažas jau ievēroja manu knibināšanos.
Un te nu ir:
Tad uzlīmēju virsū savu apķēpāto akmeni. 
