Nu tad beidzot

Mani aizrauj senie ornamenti. Ļaujos kaislībai tos iedzīvināt savos rokdarbos.
Šis ēģiptiešu sienas gleznojums mani iedvesmoja uz varoņdarbiem.

Prasījās to notamborēt.
Mēģināju atkost, kā to var izdarīt. Man sanāca šādi: vispirms tapa "režģis":

Tad - spirāle katrā krustpunktā:

Tad puķīte. Ups! Puķīti atsevišķi nemaz neesmu nobildējusi, bet rekur viņa jau ietambotēta rūtī:

Pusgatavs:

Un gatavs!

Protams, ne visi ģimenes locekļi bija sajūsmā par šo lietu. Nācās noklausīties visādus "tu gribi padarīt istabu pilnīgi tumšu" un "kaut ko vēl nepiemērotāku šeit nevarēji izdomāt". Mana trauslā mākslinieces dvēsele jūtas ievainota un nesaprasta. Kāda nozīme gaismai, jo galvenais ir realizēt dizaina ideju!

Vēl cits sena ornamenta iedzīvinājums šobrīd atrodas tapšanas stadijā. Tā kā šis ir pabeigts, tad varēšu vairāk laika veltīt tam.

Pelnrušķītes pamāte

Nesen Lietuvā iegādājos Mildas Daubares grāmatiņu "Ranku darbo leles" - grāmatu par leļļu pagatavošanu. Lietuviski es gan nesaprotu, tāpēc centos vadīties tikai no attēliem un tā nu uztaisīju pati savu lellīti. Sākot taisīt, pati nezināju, kas man sanāks. Darba gaitā atklājās, ka tā būs pamāte. Sāku jau to nodēvēt par Sniegbaltītes pamāti, bet tad attapos, ka Sniegbaltītes pamāte taču bija otrā skaistākā visā valstī. Turpretim par Pelnrušķītes pamātes skaistumu nekas nav teikts, tāpēc atļaujos šo nodēvēt par Pelnrušķītes pamāti:

Nedaudz par tehnisko pusi - rumpis ir stieple, galva ir follija, apmesta ar rotbandu, un tālākais jau modistes darbs. Atzīšos, ka visgrūtāk man gāja ar matiem, un par to noturības ilgumu neesmu droša.

Atradums jeb - krustiņotājas, saturieties!

Atzīšos, ka esmu iegrimusi vairākos nebeidzamos lieldarbos. Joprojām nav nekā gatava, ar ko palielīties. Taču gribu nākt klajā ar kādu atradumu. Pagājšgad nopirkām māju, kurai komplektā nāca spilventiņš. Cik varu spriest, gana sens. Bet gluži labi saglabājies. Varbūt kādu manu darbu arī tā kādreiz atradīs.