Soma fotoaparātam

Nesen nopirku jaunu fotoaparātu. Protams, fotoaparātam vajag arī somiņu. Parasti šīs somiņas ir tumšas un izskatās nopietnas un garlaicīgi zolīdas. Laiks lauzt šo tradīciju. Mana somiņa ir klauniski koša. Pamatam izmantoju Abakhanā pirktu rupju kokvilna+lins (laikam) audumu, kuram pa virsu liku neilonu. Iekšpusei uzfilcēju sarkanu oderi - lai uzturētu formu un mazinātu triecienbīstamību. Apakšējie pušķīši nav smukumam - tie fiksē oderi pie ārpuses, un pirms mazgāšanas oderi būs viegli izņemt. Uztamborēju arī mazus štruntiņus rāvējslēdzēju ērtai satveršanai (nebija viena gara, tāpēc iešuvu divus īsus, pie tam dažādus). Necentos šoreiz pārāk iespringt uz tehnisko kvalitāti - fotoaparātam galvenais, lai ir ērti!

Žaketes šūšana

Tā kā esmu svētdienas šuvēja, tad man katrreiz jādomā - kā tad tur īsti bija. Tāpēc gribu reizi par visām reizēm pierakstīt. Varbūt arī citiem noder. Tas gan nav tutoriālis, kur aprakstīts viss no nulles. Drīzāk tādi atgādinājumi par svarīgāko. Priecāšos par papildinājumiem un kritiku!
Šeit neaprakstīju tās lietas, kas attiecas tikai uz konkrēto modeli, aprakstīju vispārējos darbus. Žaketes piegrieztni ņēmu no Burdas.

1. Piegriešana. Svarīgi zināt, ka apkaklītes apakšējo daļu labāk piegriezt slīpā diegā. Vīļu tiesa - sānu vīles 1.5 cm, apdares vīles, rokriņķu vīles 1 cm, apakšmala 4 cm. Zamapmalei (t.i. tā daļa, kas ir zem priekšas pie aizdares) visas vīles 1 cm (t.sk apakšā), priekšas gabalam apakšamalas vīle "sadalās" - tas, kas ies kopā ar zemapmali 1 cm, tālāk 4 cm. (aizmirsu šo nofotografēt)
   


2. Aplīmē - priekšas gabalu, priekšas sānu, zemapmali, apkaklītes, muguras kakla daļu (tā ir tāda šaura līka desiņa, kurai nezinu pareizo nosaukumu) - visus. Mugurai un muguras sānam - ap rokriņķi un apakšu.


3. Iešuves. Sašuj un, protams, gludina. (šujot vispār gludina itin visu un nepārtraukti, tāpēc to īpaši nepieminēšu)


4. Sašuj priekšas gabalu ar priekšas sānu gabalu.


5. Kabatas. Par tām ir atsevišķs rakstiņš.


6. Sašuj visus pamatgabalus - t.i. tā, lai var uzlaikot.
   
7. Sašuj zemapmali ar muguras kakla daļu:


8. Piešuj zemapmali priekšai. Knifs - to virsmu, kurai jābūt paslēptai, pēc tam vēl no labās puses tieši blakus vīlei nošuj (piešujot klāt arī vīli). Pēc tam ir viegli nogludināt tā, lai sašūšanas vīle nav redzama. Bet žaketes atlokiem vēl ir tas joks, ka tur ir locījums - no apakšas līdz atlokam virsējā būs priekšpuse, bet pēc tam - zemapmale. Jāatrod un ar adatiņu jāatzīmē tā vieta, kur sāksies atloks. Tad jānošuj blakus vīlei - no apakšas līdz adatiņai jāšuj zemapmales pusē, pēc tam - priekšdaļas pusē. Vīli locījuma vietā pārgriež. Kvalitāte bildei slikta, bet šādi izskatās no kreisās puses: Un no labās: Tagad izskatās tāds;
   


9. Sašuj apkaklītes augšdaļu ar apakšdaļu. Augšdaļai jābūt maķenīt lielākai. Arī šeit lieto to pašu knifu, ko iepriekš minēju - apkalītes apakšpusi blakus vīlei vēlreiz nošuj kopā ar vīli.


10. Apkaklīti ar adatiņām iesprauž vietā.


11. Un iešuj. Bildē redzat ļoti svarīgu vietu. Tā ir tā vieta, ko ierauga pirmo, skatoties uz televīzijas diktori, kad viņa lasa ziņas. Šis ir krustojums, kur satiekas 4 vīles: virsapkale+"muguras desiņa"ar daļu zemapmales, zemapkakle+mugura, virsapkakles un zemapkakles savienojuma vīle, priekša+zemapmale. Šis ir vienādas nozīmes krustojums, t.i. tāds, kur visi precīzi vienā punktā satiekas un apstājas, un neviens tālāk neiet. Var redzēt, ka manā gadījumā nav ļoti precīzs tas viens punkts. Klausieties manos vārdos, neskatieties manos darbos! Un te no labās puses:
    


12. Apkaklītes abas puses savieno no apakšas, tieši nošujot no labās puses pa vīli: Tagad izskatās tā:
    


13. Sašuj piedurknes.
    


14. Piedurknes augšdaļu (starp punktiem, kas atzīmēti uz piegrieztnes ar resniem punktiem) apmēram 1 cm attālumā no malas nošuj ar visgarāko dūrienu, nenogriež diegu galus. Ņem aiz virsējiem (vai aiz apakšējiem, bet nedrīkst vilkt abus) diegiem un velk, veidojot vienmērīgu savilkumu (bet bez redzamām krunkām!) Šo paņēmienu var izmantot visur, kur nepieciešams vienu no detaļām "ieturēt".
    


15. Iešuj piedurkni. Ir svarīgi ievērot visus savienojuma punktus, kas bija atzīmēti uz piegrieztnes.
    


16. Piegriež oderi. priekšas piegrieztnei atgriež nost zemapmales daļu, muguras piegrieztnei - "muguras desiņu".
    


17. Sašuj oderi, bet vēl nepiešuj oderes piedurknes pie rumpja. Tā kā oderes audumam parasti neatšķiras kreisā puse no labās, tad ir jāuzmanās, lai nejauši neuzšūtu divas vienas rokas piedurknes (man tā gadījās).
    


18. Sašuj oderes un virspuses piedurkņu galus:
    


19. Pārloca žaketi gareniski uz pusēm, sasprauž kopā zem padusēm, virs kabatām ar adatiņām un nogriež perfektu apakšējo malu.
    


20. Iešuj oderi ("rumpim"), atstājot nepiešūtu apakšmalu.
    


21. Sašuj oderes piedurknes ar oderes rumpi. Diezgan ķēpīgs darbs un jāpārliecinās, vai piedurkne nav sagriezusies.
    


22. Piešuj stiprinājumus jeb savienojumus starp virsdaļu un oderi - nelielas auduma strēmelītes zem padusēm un muguras augšdaļā (jāsameklē tādas vietas, kur ir vīle)
    


23. Sašuj oderes un virsdaļas apakšmalas, atstājot nepiešūtus tikai stūrīšus un muguru.
    


24. Caur atstāto apakšmalas "caurumu" izvelk uz labo pusi. Šo "caurumu" neredzami aizšuj ar rociņām (līdzīgi kā svārku apakšmalu).
    


25. Ar apakšējiem stūrīšiem man īstas saprašanas nav. Pētīju kursos šūto žaketi, bet pie skaidrības nenonācu. Aizšuju viņus šitā, bet skaidri zinu, ka vajadzēja kaut kā smalkāk.
    


26. Nostiprina visas apakšmalas (piedurknēm un rumpim), nošujot dažus cm pa vīļu apakšām: Vispārējā eiforijas un tuneļa galā skaidri redzamās gaismas ietekmē šo ir viegli aizmirst, bet aizmirst nedrīkst!
    


27. Nu un, protams, nežēlīgi gludina, bet, kā jau teicu, to dara nepārtraukti.
    


28. Pogcaurumi.
    


29. Pogu piešūšana - šis ir punkts, pie kura jau skaidri zini, ka nu vairs nekas nevar noiet greizi. :D Kaut gan, pēc Mērfija likuma gadīties var visādi...
    


30. Izdabū ārā krītu no pogcaurumu un kabatu iezīmējuma vietām. (nemaz tik viegli neiet ārā, maita)
    

To prieku un gandarījumu nemaz nevar aprakstīt...

Man jau aizrādīja, ka piedurknes esot drusku par garu, tāpēc pēc bilžu uzņemšanas es tās iespēju robežās paīsināju.
Gribu izteikt pateicību pasniedzējām, no kurām esmu smēlusies šīs visnotaļ noderīgās prasmes Ilvai Lejniecei un Gunitai Žižkunei.

Slinkie svārki

Man trakoti patika šis raibais trikotāžas gabals no Abakhana. Sameistaroju sev vienkāršus jeb slinkos svārkus. Apakšmalā aptamborēju mazu mežģīnīti. Augšamalā - saitīti:

Un te tie ir:

Tiem ir viens trūkums - jostas vieta nedrīkst būt redzama, jo nepieguļ smuki. Varbūt vajadzēja iešūt gumiju.

Lāpāmtepiķītis

Kā jau minēju, man niezēja rokas izveidot bērniem vēl vienu attīstošo rotaļlietu. Tā nu šorīt tapa lāpāmtepiķītis.
Process ir ļoti vienkāršs. Sagriež auduma strēmeles:

Saloca vertikāli - malas uz vidu un tad uz pusēm un sašuj:
Iegūst kaudzi ar šādām sloksnītēm:

Izvēlas dažas (man 7), kuras veidos vertikālos pavedienus. Tām nofiksē abus galus ar horizontālām sloksnēm, vispirms piespraužot:

Un iegūst pamatu:

Pārējām sloksnītēm kārtīgi nošuj galus ar zigzag dūrienu, un manta ir gatava. es vēl uzšuvu maisiņu priekš sloksnītēm, lai nepazūd. Man arī patika paspēlēties un izveidot dažādas kombinācijas. Cerams, bērniem arī patiks.

Lillā kleitiņa

Šī kleitiņa arī ir no Burdas, bet, cik atceros, mazliet uzlabota. Tā kā modelei ļoti patika pozēt, tad ir veselas 3 bildes.

Rūtaino bikšu kostīms

Šis ir mans iemīļotais kostīms, kurš tiek valkāts daudz un dikti, gan komplektā, gan pa vienam. Mana sākotnējā vīzija par rūtainām platām biksēm kombinācijā ar vienkrāsainu, īsu žaketi izrādījās ļoti veiksmīga. Piegrieztnes ir ņemtas no Burdas.
Starp citu, šo bilžu autore ir mana četrgadīgā jaunkundze.

Vakarkleita

Un šeit ir vakarkleita Ziemassvētku ballei. Dzīvē izskatās labāk nekā bildē, jo kaut kā nesanāca īsti labi ar pozēšanu, kā arī bija tumšs.

Diplomdarba kostīms

Šo es šuvu kursos, tas ir mans "diplomdarba kostīms".

Uzvalks

Uzvalks - nav gluži mans 100% patstāvīgs darbs. Vajadzētu it kā šīs iemaņas nostiprināt, taču baidos.

Sienassega no trīsstūrainiem klucīšiem

Tā kā bērns bija noplēsis pie savas gultas visas tapetes, tad es izlēmu nomaskēt bojājumu ar kādu interesantu bildi, izmantojot audumu atgriezumus.

Lūk, ideja, kāda tā izskatījās uz papīra:

Kāda tā izskatās realitātē:

Tehnika - ņēmu pamataudumu (man bija velvets, bet der jebkurš, kas ir stingrs un kam var saprast diega virzienu) un ar krāsainu diegu iezīmēju rūtis ik pēc noteikta attāluma (man bija 10x10cm). Sagriezu trīsstūrveidīgas lupatiņas, kur īsākās malas arī 10cm. Tad ar blīvu zigzagdūrienu šuvu klāt pamataudumam. Vietās, kur aptrūkās lupatiņu, piešuvu atlasa lentas. Darba kvalitāte atkarīga no tā, cik precīzi viss sagriezts un piešūts. Man kvalitāte un pacietība dila līdz ar katru nākamo lupatiņu. Šujamlieldarbi nav priekš manis...

Mans mozaīkdeķis

Kad sapratu, ka man tāds nepieciešams, sāku ar skicēm, kuras tūliņ pat nācās atmest kā nerealizējamas un samudrītas.

Nolēmu sapirkt audumu atgriezumus un pēcāk skatīties tālāk, kas sanāks. Tad ķēros pie ekseļa, un tapa vienkāršs pamatraksts.

Tālāk notika aprēķins. Lai piedzītu pie vajadzīgā kopizmēra, vienai ekseļa rūtiņai jābūt 12.5 x 5.5 cm. (Vēlāk gan izrādījās, ka viena motīva rinda ir drusku par daudz, kā arī auduma pietrūkšanas dēļ nācās no tās atteikties).
Tālākais process:

1. Sagriezu vajadzīgo izmēru audumu gabaliņus.
2. Sašuvu kopā sagludināju vīles (šuvu kopā pa atsevišķajiem motīviem jeb pēc ekseļa bildes 1/2 platuma un 1/6 garuma)
3. Samērīju un izgriezu pārējās kārtas (vatelīns vidum, vecs palags apakšai)
4. Sastepēju kopā visas kārtas. Ņēmu maksimāli izturīgu diegu un ar rociņu šuvu - lai sarežģītu sev dzīvi, šuvu virsū zīmējumus.

Šeit aplūkojami gatavie motīvi. Tos veidoju kā savstarpējus pretmetus.
Oranži brūnais ir tuksneša motīvs - karstums, sausums, kaktusi:

Tuvplānā:

Zaļais motīvs ir mitrums, dzīvīgums, papardes:

Un šeit tuvāk (lai redz, kā es stepēju):

Un tā... nepagāja ne gads, kad - tieši uz ziemassvētkiem - bija gatavi visi gabali. Te nu tie ir:

Tālākais darbs - sašūt kopā visus gabalus. Virskārtu šuvu ar šujmašīnu, apakšējās šā tā ar roku (ka tik kopā turās). Pēc tam vēl visam pa apakšu liku flaneļa kārtu, kuru piestepēju klāt rūtiņu krustpunktos (tikai lai nebraukā projām). Malām apšuvu (atkal ar rociņām) trikotāžas audumu, kuru biju nopirkusi Abakhanā nezin priekš kam un sevi strostējusi par to - bet kad atklāju, cik lieliski varu to izmantot savam deķim, vairs nestrostēju, bet slavēju sevi par tālredzīgo pirkumu.
30.01.2010. plkst. vairs neatceros mans deķis ir GATAVS!