Apsteidzu laiku - tops "Skābene"

Parasti es ar saviem adīšanas tempiem eju gadalaikiem nopakaļ. Bet šoreiz iznāca otrādi. Tops "Skābene" jau sen gatavs, tak uzvilkt varu tikai tagad.

Adīju uz riņķi no apakšas uz augšu. Līdz rokriņķiem, tad sadalīju uz divām adatām, drusku noraucu padusēs un atkal taisni. Savukārt kakla daļu pirmajā piegājienā atstāju lielu, pēc tam ņēmu uz adatām visu kopā un adīju, "apaļi noraucot". Rokas arī nedaudz paadīju garākas. Un viss. Priekšā un pakaļā nedaudz dekorācijas - es jau vienkrāsaini nemāku adīt.
Tāds man pļurīgais tops sanāca.

Skatos tagad, cik briesmīgi tur tā zaru kaudze tālumā izskatās. A tā nemaz nepamanīju. Nu par savu ģīmi nemaz nerunāšu, to es vienkārši nogriezu nost.

Latvju cimdi

Šoziem modē esot latviešu cimdi. Padomāju - kāpēc ne, noadīšu es ar. Šķirstīju Grasmanes "Latviešu cimdus", sev par nožēlu konstatēju, ka mana Ziemeļvidzeme gaužām švaki pārstāvēta, tikai četri raksti, vai tā nav diskriminācija, ko? Domāju ilgi. Man patīk daži Latgales cimdi. Vai es drīkstu adīt Latgales cimdus? Nedrīkst, vai ne. Kurzemnieču cimdi vispār ir tikai priekš izrādīšanās. Ja rakstā ir trīs vai vairāk krāsas un veidojas gari pārstaipi, tad greznais ornaments ir ļoti grūti izadāms tā, lai izskatītos labi. Man nepatīk garie pārstaipi, izadīt jau var, bet kaut kas tur liekas "nepareizi". Pēc izcelsmes esmu no Zemgales, tak man nepatīk arī Zemgales cimdi, tie vispār šķiet kaut kādi samāksloti. Vēl man nepatīk visi tie cimdi, kuros ir auseklīši, jo šis ornaments man nošķebināja jau atmodas laikā. Beigās izvēlējos rakstu no "Vidzemes vidienes", kurš mani visvairāk uzrunāja un likās arī pietiekami Ziemeļvidzemniecisks ar savu sīkrūtainību.

Tur ir caurumi! Vai senās latvietes nēsāja cimdus ar caurumiem? Nē, viņām mašīna nebija jāstūrē, viņas lepni brauca zirga pajūgā, tāpēc varēja atļauties zolīdus izrādīšanās cimdus.

Adīju pārsvarā no Drops Alpaca, vēl izadot šādus tādus galus no citiem atlikumiem. Tak šeit ieadīts arī tas Alpacas kamolītis, ko man pasniedza par piedalīšanos Hāpsalu mežģīņadīšanas konkursā.

Jaciņa

Nu un te ir vienkārši jaciņa no Drops lace dzijas. Ak, cik daudz seriālu pieredzējusi savā tapšanas gaitā!

Jaka pusotra gada garumā

2012.gada sākumā iesāku adīt jaku. Patiesībā tad es vēl nezināju, kas tas tieši būs, tikai zināju, ka adu muguru kaut kam. Nu un galu galā tā izrādījās jaka.
Sākās ar viduslaiku ornamentu no "The World of Ornament".

Motīvu ar putniem pārnesu uz rūtiņām. Kā parasti, ar ArcMap.

Pēc dažu lasītāju lūguma pievienoju arī lielākas izšķirtspējas attēlus.

Un tad sāka tapt mugura. Muguru adīju kā dubulto adījumu. Dubultajā adījumā piedalās divas krāsas - gaišzaļā un tumšzaļā, bet es vēl kā trešo iemānīju oranžo.
Te vēl pats sākums.

Starp iepriekšējo bildi un nākamo starpā ir vairāk nekā gads.

Te gatavā mugura no kreisās puses:

Mugura tapa ļoooti ilgi. Es divreiz paspēju dzīvesvietu nomainīt. Man arī ilgi nebija skaidrības, kāds būs viss pārējais, kas nav mugura. Nevarēju saprast, ko darīt ar piedurknēm. Un vai pietiks dzijas. Bet tomēr. Tiku līdz galam! Tik vēsā vasarā silta jaka noder. Bet - šaubu nav - līdzko siltā jaka ir gatava, tā karstais laiks būs klāt, kā likts.

 Kabatas gan ir māns. Tajās var sasildīt rokas, taču noteikti nebūtu ieteicams tajās likt 100 eiro banknoti.

Ziemeļniece

Ziema jau labu laiku kā klāt. Mana mūžīgā problēma - ausis salst. Tāpēc šoreiz nolēmu - satuntulēšos kā īsta ziemeļniece. Apvienoju sagriezto trubu (laikam smalki saucas mēbiuss) ar ausu ļerpatiņu. Priekšā sašuvu kopā. Pie kakla aizspraudu ar "brošu".
Cimdi - vienkārši pirkstaiņi ar trubiņu pa virsu. Izskatās inčīgi un galvenais - silti.

Puvušo lapu džemperis

Pirms pāris gadiem Maximā (vai, cik prasti) uzskrēju virsū dzijai, kurai Baibas iespaidā devu nosaukumu "puvušu lapu krāsa". Un sapratu, ka man vajadzīgs šāds džemperis. Un nu viņš ir tapis. Jāteic, viens no retajiem maniem darbiem, kuros izmantota tikai viena krāsa.
Džemperis adīts reglānā no augšas, izmantojot nepilnās kārtas. Sāku ar diviem pleciņiem, kurus vēlāk savienoju mugurpusē, un pēc tam priekšpusē - lai veidotos pareizs kakla izgriezums. Pieaudzējums veikts starp lapām - ja baigi neiedziļinās, tad "nesmukumus" var arī nepamanīt.

Skolas forma

Mana meita šoruden uzsāk skolas gaitas. Tik daudz diskusiju ir lasīts un dzirdēts par skolas formu nepieciešamību. Atceros arī, kādas briesmas vajadzēja valkāt man. Es neesmu nekāda skolas formu atbalstītāja, bet, ja vajag, tad vajag - un manam bērnam būs "skolas forma" tāda, kāda nevienam. :)

Man jau patīk maxi

Ideja radās jau sen. Ilgi tika lolota, tad beidzot iesākta, bet, kā jau parasti, kaut kādā posmā likās apnikusi, un bija bailes par gala produkta varbūtējo neatbilstību iecerei. Bet tomēr saņēmos, palīdzēja tas, ka šis ir tāds mašīnā adāmais projekts un citu līdzīgu šobrīd nebija. Augša adīta parastā sviķelī, nedaudz paplatinot. Vispār augša nav sevišķi eleganti izdevusies, bet "muļķis nepamanīs". Tālāk adīta katra zaļā strēmele atsevišķi rievotā labiskā adījumā, un strēmeles savienotas ar sarkano joslu, kas sākas ar 5 valdziņiem, bet pamazām paplatinās līdz 15. Savienošana notiek tā, ka pēdējo sarkano valdziņu saada ar malējo zaļo. Tik vienkārši. Tikai ilgi. Bija arī šaubas, vai garums izstiepsies līdz vēlamajam. Izskatās, ka tomēr izstiepās (pēc uzadīšanas saslapināju un izkāru). Nu tā. Vispār jau ir izdevies tīri labi. :)

Vamzītis

Šis vamzītis sāka tapt brīdī, kad tehnisku iemeslu dēļ man bija liegta pieeja esošajiem iesāktajiem darbiem. Pa fikso nopirku Maximā dziju, o jāada taču ir!
Ideju pašpikoju no Baibas ar sākšanu no kapuces, taču tālākais ir vienkārši reglāns.
Ar kapuci darīju tā. Sāku ar kādiem 10 valdziņiem un katrā 2. kārtā pieaudzēju divus vidū un katrā malā vienu. To darīju, kamēr sasniegts galvas virspuses lielums, tad ar nepilnajām kārtām uztaisīju kapuces izliekumu. Pārējais jau vienkārši.

Drusku pasteidzos - ārā vēl nevarēja bildēties.

Jaka no augšas

Tagad modē visu adīt no augšas. Reglāns no augšas zināms jau sen, bet nu ir laiks ķerties klāt pie iešūtajām piedurknēm, kuras nemaz neiešuj. Izklausās sarežģīti?
Man sanāca tā:

Dejojošās vardes

Gada sākumā man kāda dāma no ASV, aplūkojusi šo manu darinājumu, atrakstīja un vēlējās pasūtīt savai 3-gadīgajai meitai rozā džemperi ar zaļām varžu kabatām. Rozā nav manu mīļāko krāsu topā, un kur nu vēl trakais salikums ar zaļo. Tomēr atradu tādu rozā toni, kas man likās ciešams (ne jēli rozā, bet drusku uz bēšo toni), kuram klāt piemeklēju spilgti zaļu - vismaz man liekas šāds krāsu salikums interesants un bērnam piemērots.

Ilgi viņu darināju. Pasūtītāja gan bija pacietīga, jo ziema vēl tālu.

Adīju reglānā no augšas, vienkāršā sviķelī un ilgi gaidīju mūzu, kas pateiktu, kā vislabāk taisīt apakšu gan piedurknēm, gan rumpim. Beigās izšķīros par labiski adītu, atlocītu un atšūtu maliņu zaļā krāsā. Vardes bija pagrūti uzstutējamas uz tik maza džempīša. Kājām īsti nepietika vietas, un tad ienāca prātā laba doma - vidējās priekškājas sakabināt vienu aiz otras, bet pakaļējās atstāt karājoties. Tā nu man tapa dejojošās vardes.

Nebija man piemērota modeļa. Lūgšu jaunās īpašnieces mammai nofotogrāfēt un atsūtīt bildi, lai zinu, kā izskatās mugurā, jo man bija izdevība pielaikot tikai pusgatavībā, kad pie mums ciemojās 3-gadīga meitenīte.

Zaļš-melns

Te nu tas ir:

Aizmugure:

Šito bildi uzņēma jaunkundze:

Vienkāršs, bet haotisks apraksts.
Reglāns no apakšas.
Manis improvizētais mežģīņraksts priekšai:

Nesaprotamais (vai visnesaprotamākais) simbols ir manis ieviestais apzīmējums paņēmienam "divi no trijiem" - 1 noceļ, 1 labiski, nocelto pārvelk pāri, uzņem uz kr adatas kreiso no tikko saadītajiem un saada labiski ar nākamo. Rezultātā vidējais valdziņš nemanāmi pazudis starp malējiem diviem. U burts virs viņa toties ir - izadīt jaunu valdziņu no pārstaipa.
Aizmugure - melna, kreiliska josla, kas kļūst arvien platāka uz augšu. (Tas viss, lai cīnītos ar zaļās dzijas nepietiekamību)
Šeit es pūlos izgudrot jaunu divriteni, piešujot piedurknes. Domāta nedaudz caurumaina vīle.



Kakles malas apšūšana:

Lieldienu zaķis

Pastāstīšu, kā man tapa fiksais lieldienzaķis bērnam priekš bērnudārza izstādes.

Uzmet kādus 40 valdziņus un ada uz riņķi. Ada tik garu, cik garu rumpi grib. Kad tuvojas kakla daļai, veido sašaurinājumu. Norauc vienmērīgi - tā, lai kādās 3-4 kārtās pazūd apmēram puse valdziņu. Tad noada 1-2 kārtas kaklu un sāk atkal paplatināt - starp katriem diviem valdziņiem izveido vienu jaunu. Pēc tam vēl pieaudzē pāris kārtās tikai galvas sānos. Tad laiks degunam. Degunu ada kā bumbulīti. Ņem citu krāsu un tajā vietā, kur jābūt degunam, no viena valdziņa izada piecus un paada šos piecus pāris kārtas šurp turp (tā, lai ārpusē būtu kreiliskie valdziņi), pēc tam šos piecus saada kopā par vienu ar parasto krāsu un ada tālāk galvu. Pēc 4 kārtām norauc vienmērīgi pa visu galvu apmēram trešo daļu valdziņu. Noada vēl 2 kārtas un var ķerties pie ausīm. Nonākot līdz pirmās auss vietai 8 valdziņus domās (var arī nemt atsevišķu adatu) atdala no pārējiem un ada sviķelī tikai šos astoņus tik garu, cik gara būs auss, beigās norauc katras rindas beigās, kamēr paliek viens valdziņš. Tālāk iet pa auss auzmuguri (t.i. saglabājot virzienu, kādā visu laiku adījāt riņķī) - izada valdziņu no auss sāna un pēdējo auss valdziņu pārvelk šim pāri, atkal uzņem nākamo valdziņu, iepriekšējo pārvelk pāri utt., kamēr nonāk atkal līdz galvai. Paada galvu, noraucot vienmērīgi dažus valdziņus, kamēr nonāk līdz otrās auss vietai. Ar otru ausi visu dara tāpat. Kad otra auss gatava, ada uz riņķi tikai galvu, visu laiku vienmērīgi to raucot (kā cepuri), kamēr palicis pavisam maz valdziņu, kuriem izvelk diegu cauri. Uzdada sviķelī nelielu "šallīti", piebāž galvu un šalli apsien riņķī, radot iespaidu, ka tās ir ķepas. Tad apakšā pieada mazas peciņas, piebāž rumpi, aizšuj ciet apakšu. Pakaļā piešuj ļipiņu. Uztaisa acis, zobus, ūsas utt. Un te viņš ir - Lieldienu zaķis kā dzīvs! :)