Apsteidzu laiku - tops "Skābene"

Parasti es ar saviem adīšanas tempiem eju gadalaikiem nopakaļ. Bet šoreiz iznāca otrādi. Tops "Skābene" jau sen gatavs, tak uzvilkt varu tikai tagad.

Adīju uz riņķi no apakšas uz augšu. Līdz rokriņķiem, tad sadalīju uz divām adatām, drusku noraucu padusēs un atkal taisni. Savukārt kakla daļu pirmajā piegājienā atstāju lielu, pēc tam ņēmu uz adatām visu kopā un adīju, "apaļi noraucot". Rokas arī nedaudz paadīju garākas. Un viss. Priekšā un pakaļā nedaudz dekorācijas - es jau vienkrāsaini nemāku adīt.
Tāds man pļurīgais tops sanāca.

Skatos tagad, cik briesmīgi tur tā zaru kaudze tālumā izskatās. A tā nemaz nepamanīju. Nu par savu ģīmi nemaz nerunāšu, to es vienkārši nogriezu nost.

Topiņš, kas kļuva par svārkiem

Vispār es šo sāku adīt ar domu, ka tas būs mans topiņš. Iesāku adīt jau pērnvasar, jo igauņu rokdarbnieču forumā bija izsludināts kopadīšanas projekts, izmantojot Drops dzijas. Šāda bija apakša.

Pa ziemu es viņu neturpināju, jo tas bija zaudējis aktualitāti. Bet uz pavasara pusi atkal apskatījos un konstatēju, ka nē, tie takš svārki, nevis topiņš. Tā tapa viļņoti svārki meitai, kuriem klāt jau pēc tam aizmugurē šņorējams tops.

Bilžu kvalitāte briesmīga, vē. Jāgaida vasara, lai var nobildēties pa smuko.

Celaine

Vēl nesen par celainēm neko nezināju. Nosaukums gan bija dzirdēts, bet neko neizteica. Taču nesen pie mums Rūjienas tautskolā bija organizētas celaiņu aušanas nodarbības. Protams, devos paskatīties, kas tas īsti tāds ir. Un tā iemācījos kaut ko jaunu.
Katra platuma rūtiņa ir 4 diegi, kas iet caur celu galdiņu jeb mazu 4stūrainu dēlīti ar caurumiem katrā stūrī. Viss process sastāv iekš tam, ka uz dažādām pusēm groza šos dēlīšus.
Tā kā šī tehnika ir jau vēsturiski izplatīta visā pasaulē, tad gūgle par to atrod gana daudz. Arī dažādus rakstus. Rakstus var veidot dažādi, šis konkrētais ir veidots pēc principa - 4 gājieni prom no sevis, tad 4 gājieni uz sevi, un tā visu laiku. Tas nav latviešu raksts, pie tautastērpa nederēs. Bet kāpēc gan neizrotāt apģērbu parasto. Vai arī šo bērzu.

Latvju cimdi

Šoziem modē esot latviešu cimdi. Padomāju - kāpēc ne, noadīšu es ar. Šķirstīju Grasmanes "Latviešu cimdus", sev par nožēlu konstatēju, ka mana Ziemeļvidzeme gaužām švaki pārstāvēta, tikai četri raksti, vai tā nav diskriminācija, ko? Domāju ilgi. Man patīk daži Latgales cimdi. Vai es drīkstu adīt Latgales cimdus? Nedrīkst, vai ne. Kurzemnieču cimdi vispār ir tikai priekš izrādīšanās. Ja rakstā ir trīs vai vairāk krāsas un veidojas gari pārstaipi, tad greznais ornaments ir ļoti grūti izadāms tā, lai izskatītos labi. Man nepatīk garie pārstaipi, izadīt jau var, bet kaut kas tur liekas "nepareizi". Pēc izcelsmes esmu no Zemgales, tak man nepatīk arī Zemgales cimdi, tie vispār šķiet kaut kādi samāksloti. Vēl man nepatīk visi tie cimdi, kuros ir auseklīši, jo šis ornaments man nošķebināja jau atmodas laikā. Beigās izvēlējos rakstu no "Vidzemes vidienes", kurš mani visvairāk uzrunāja un likās arī pietiekami Ziemeļvidzemniecisks ar savu sīkrūtainību.

Tur ir caurumi! Vai senās latvietes nēsāja cimdus ar caurumiem? Nē, viņām mašīna nebija jāstūrē, viņas lepni brauca zirga pajūgā, tāpēc varēja atļauties zolīdus izrādīšanās cimdus.

Adīju pārsvarā no Drops Alpaca, vēl izadot šādus tādus galus no citiem atlikumiem. Tak šeit ieadīts arī tas Alpacas kamolītis, ko man pasniedza par piedalīšanos Hāpsalu mežģīņadīšanas konkursā.

Jaciņa

Nu un te ir vienkārši jaciņa no Drops lace dzijas. Ak, cik daudz seriālu pieredzējusi savā tapšanas gaitā!

Hāpsalu lakats

Hāpsalu lakati ir kvadrātveida un trijstūrveida. Es izvēlējos adīt trijstūrveida.
Savukārt trijstūrveida var tikt adīti gan no garākās malas, gan no stūra. Es adīju no garākās malas. Malu mežģīne ir jāada atsevišķi un pēc tam jāpiešuj. Kā izrādās, tad malu mežģīnes adīšana ir tā laikietilpīgākā.
Ar nostiepšanu arī nebija viegli, jo uztaisītais rāmis izrādījās par mazu. Uzklāju uz grīdas segu un spraudu pie segas ar adatiņām, tikai garāko malu fiksēju pie līstes. Es pat neiztēlojos, kā stiepj tās lielās šalles. Šis lakats nav pārāk liels, īsākā mala 1.20 m. Bet man jau patiktos vēl lielāks...

Kad nav, ko darīt

Kad nav, ko darīt, tad saceru jaunus rakstus. Tas jau nekas, ka man vispirms jāpabeidz simtiem jau iesākto darbu, pirms domāt par jauniem. Bet rokas jau niez un fantāzija raisās.
Šādu es iecerēju savu Orenburgas šalli. Dzija jau ir nopirkta, bet pagaidām esmu rātna un adīt nemetos.

Nesen gadatirgū uzdūros Pāces dzijām. Pie tik lielas krāsu un toņu izvēles nespēju neko nenopirkt. Sen neesmu adījusi zeķes, bet nu būtu iedvesma ķerties klāt. Speciālās "zeķu dzijas" mani neuzrunā, jo man nepatīk adīt ar krāsu pārejām, jūtos ierobežota.
Šitās varbūt būs zeķes meitai (viņa gribēja, lai noteikti būtu sarkans klāt, tad nu pieliku):

Šo te es sacerēju savām zeķēm:

Bet šādu es iztēlojos vīriešvesti (pašlaik domāju par brioche jeb daudzkrāsu patentadījumiem, nu redzēs, kā būs):

Nedrīkst jau vispār iepriekš pastāstīt par saviem plāniem...
Bet pašai interesanti, kas no šī tiks izpildīts un kā.

Haapsalu pitsipäev

Man bija prieks pabūt interesantā pasākumā – Hāpsalu mežģīņu dienā (Haapsalu pitsipäev). Hāpsalieši jau vairākus gadu simteņus lepojas ar saviem adītajiem lakatiem un šallēm. No igauņu adītājām Mustrimaailm forumā uzzināju par šādu pasākumu un devos uz 200 km attālo vietu. Hāpsala, lai gan mēdijos tiek dēvēta par mazu pilsētiņu, izrādās ārkārtīgi dzīvīga – tur čum un mudž no tūristiem, ir gājēju ieliņa ar aktīvu suvenīru tirdzniecību, arī daudz krodziņu un kafejnīcu, kuri visi ir pilni ļaužu, tāpēc ļoti jāuzmanās nenokavēt ar pusdienu ēšanu (kā es to izdarīju), jo tad viss būs apēsts.

Mežģīņu diena sākās ar nelielu prezentāciju ar ieskatu vēsturē. Un kas tad ir Hāpsalu lakats (šalle). Galvenās prasības: 1. adīts no 100% vilnas (jo tikai tā to varot pilnvērtīgi izstiept) 2. ārējā mežģīne tiek adīta atsevišķi un tad piešūta (atšķirībā no Orenburgas šallēm) 3. rakstā ir sastopami mezgliņi jeb bumbulīši (nupp) – lai arī gadās pa kādam lakatam, kur to nav, bet tas reti. 4.  Krāsa – visbiežāk balta, bet var būt arī melna vai pelēka. 5. un pati galvenā prasība (šīs prasības radušās jau pasen atpakaļ, tāpēc lektore šo izrunāja ar smaidu) – to adījusi tikai Hāpsalā dzimusi, augusi un dzīvojoša adītāja. Jāteic, ka šodien hāpsalieši kļuvuši tolerantāki un ļauj savus lakatus adīt arī citiem.

Par formu. Vēsturiski pirmie bija kvadrātveida lakati. Tas skaitījās tāds "zemnieču variants" - siltumam. Tikai vēlāk uzradās trijstūrveida lakati un šalles - tie vairāk pilsētniecēm priekš pucēšanās. Nu un vēl pēc tam sāka pēc šo mežģīņrakstu parauga adīt arī citas lietas, piemēram, kleitas.

Hāpsalu mežģīņu muzeja daži eksponāti.

Šīs, protams, nav Hāpsalu mežģīnes un vispār nav mežģīnes, taču arī šīs interesantās šalles bija izstādītas muzejā, un mani visai interesē, kā tas ir adīts (kaut kādas idejas ir, bet nezinu, vai pareizas). No otras puses izskatās tāpat, tikai priekšplānā otra krāsa.

Hāpsalu mežģīņu muzejā ir arī visai apjomīga grāmatu kolekcija, un biju priecīgi pārsteigta pamanīt starp tām arī “Latvieša cimdus”.

Notika arī modes skate (dažai labai skatītājai arī saulessargs modes skates cienīgs).

Tad notika adīšanas konkurss, kurā piedalījos arī es. Katrai iedeva mežģīņraksta fragmentiņu, un to vajadzēja uzadīt 90 minūšu laikā. Es šausmīgi baidījos, ka man pietrūks laika un steidzos. Bet patiesībā visiem ļāva pabeigt un vērtēja ne uz ātrumu, bet smukumu. Šeit var redzēt, kā gatavos paraudziņus, saslapētus un izstieptus sasprauž uz dēļa vērtēšanai. Manējais apakšējā stūrī ar 17. numuru. Protams, ka es nekādu godalgotu vietu neguvu, jo man bija daudz sasteigtu vietu. Diplomu par piedalīšanos un Alpaca dzijas kamoliņu dabūja visi.

Tad notika vienkārši adīšana parkā, kur katra (nē, katrs) adīja, ko vēlējās - galvenais, ka mežģīnes. Kāda kundzīte gribēja dalīties ar citiem bumbulīšu (jeb nupp) adīšanas pieredzē. Viņa parādīja, kā nupu viņai mācījusi adīt vecmāmiņa. Tas bija nedaudz citādi adīts, nekā es adu pēc grāmatas. Vispār šie nupi ir ļoti svarīgi. Lai sanāktu glīts un viegli izadāms nupps, tas jātaisa no vaļīgām cilpām, taču blakus valdziņi vaļīgi gan nedrīkst būt, jo tad nesanāk smuki. Manuprāt, tā ir vesela raķešzinātne, taču redzu, ka dažām izdodas gan.

Šeit es ar dažām adītājām no Mustrimaailm foruma:

Šo nevarēju nenobildēt. Dzimumu vienlīdzība.

Bija arī tirdziņš, taču neapmierināta konstatēju, ka ļoti daudz tirgo gatavus rokdarbus, bet maz dzijas. Bija ieradušies arī pārstāvji no Krievijas ar lekciju par Orenburgas šallēm, kā arī ar pašām šallēm (priekš tirgošanas) – bet ne adīšanas grāmatām, kas būtu bijis šādā pasākumā daudz piemērotāk.

Bet bija vērts nobraukt šos 400 kilometrus. Un labi, ka lietus nelija!

Jaka pusotra gada garumā

2012.gada sākumā iesāku adīt jaku. Patiesībā tad es vēl nezināju, kas tas tieši būs, tikai zināju, ka adu muguru kaut kam. Nu un galu galā tā izrādījās jaka.
Sākās ar viduslaiku ornamentu no "The World of Ornament".

Motīvu ar putniem pārnesu uz rūtiņām. Kā parasti, ar ArcMap.

Pēc dažu lasītāju lūguma pievienoju arī lielākas izšķirtspējas attēlus.

Un tad sāka tapt mugura. Muguru adīju kā dubulto adījumu. Dubultajā adījumā piedalās divas krāsas - gaišzaļā un tumšzaļā, bet es vēl kā trešo iemānīju oranžo.
Te vēl pats sākums.

Starp iepriekšējo bildi un nākamo starpā ir vairāk nekā gads.

Te gatavā mugura no kreisās puses:

Mugura tapa ļoooti ilgi. Es divreiz paspēju dzīvesvietu nomainīt. Man arī ilgi nebija skaidrības, kāds būs viss pārējais, kas nav mugura. Nevarēju saprast, ko darīt ar piedurknēm. Un vai pietiks dzijas. Bet tomēr. Tiku līdz galam! Tik vēsā vasarā silta jaka noder. Bet - šaubu nav - līdzko siltā jaka ir gatava, tā karstais laiks būs klāt, kā likts.

 Kabatas gan ir māns. Tajās var sasildīt rokas, taču noteikti nebūtu ieteicams tajās likt 100 eiro banknoti.

Nu tad beidzot

Mani aizrauj senie ornamenti. Ļaujos kaislībai tos iedzīvināt savos rokdarbos.
Šis ēģiptiešu sienas gleznojums mani iedvesmoja uz varoņdarbiem.

Prasījās to notamborēt.
Mēģināju atkost, kā to var izdarīt. Man sanāca šādi: vispirms tapa "režģis":

Tad - spirāle katrā krustpunktā:

Tad puķīte. Ups! Puķīti atsevišķi nemaz neesmu nobildējusi, bet rekur viņa jau ietambotēta rūtī:

Pusgatavs:

Un gatavs!

Protams, ne visi ģimenes locekļi bija sajūsmā par šo lietu. Nācās noklausīties visādus "tu gribi padarīt istabu pilnīgi tumšu" un "kaut ko vēl nepiemērotāku šeit nevarēji izdomāt". Mana trauslā mākslinieces dvēsele jūtas ievainota un nesaprasta. Kāda nozīme gaismai, jo galvenais ir realizēt dizaina ideju!

Vēl cits sena ornamenta iedzīvinājums šobrīd atrodas tapšanas stadijā. Tā kā šis ir pabeigts, tad varēšu vairāk laika veltīt tam.

Pelnrušķītes pamāte

Nesen Lietuvā iegādājos Mildas Daubares grāmatiņu "Ranku darbo leles" - grāmatu par leļļu pagatavošanu. Lietuviski es gan nesaprotu, tāpēc centos vadīties tikai no attēliem un tā nu uztaisīju pati savu lellīti. Sākot taisīt, pati nezināju, kas man sanāks. Darba gaitā atklājās, ka tā būs pamāte. Sāku jau to nodēvēt par Sniegbaltītes pamāti, bet tad attapos, ka Sniegbaltītes pamāte taču bija otrā skaistākā visā valstī. Turpretim par Pelnrušķītes pamātes skaistumu nekas nav teikts, tāpēc atļaujos šo nodēvēt par Pelnrušķītes pamāti:

Nedaudz par tehnisko pusi - rumpis ir stieple, galva ir follija, apmesta ar rotbandu, un tālākais jau modistes darbs. Atzīšos, ka visgrūtāk man gāja ar matiem, un par to noturības ilgumu neesmu droša.