Jaciņa

Nu un te ir vienkārši jaciņa no Drops lace dzijas. Ak, cik daudz seriālu pieredzējusi savā tapšanas gaitā!

Hāpsalu lakats

Hāpsalu lakati ir kvadrātveida un trijstūrveida. Es izvēlējos adīt trijstūrveida.
Savukārt trijstūrveida var tikt adīti gan no garākās malas, gan no stūra. Es adīju no garākās malas. Malu mežģīne ir jāada atsevišķi un pēc tam jāpiešuj. Kā izrādās, tad malu mežģīnes adīšana ir tā laikietilpīgākā.
Ar nostiepšanu arī nebija viegli, jo uztaisītais rāmis izrādījās par mazu. Uzklāju uz grīdas segu un spraudu pie segas ar adatiņām, tikai garāko malu fiksēju pie līstes. Es pat neiztēlojos, kā stiepj tās lielās šalles. Šis lakats nav pārāk liels, īsākā mala 1.20 m. Bet man jau patiktos vēl lielāks...

Kad nav, ko darīt

Kad nav, ko darīt, tad saceru jaunus rakstus. Tas jau nekas, ka man vispirms jāpabeidz simtiem jau iesākto darbu, pirms domāt par jauniem. Bet rokas jau niez un fantāzija raisās.
Šādu es iecerēju savu Orenburgas šalli. Dzija jau ir nopirkta, bet pagaidām esmu rātna un adīt nemetos.

Nesen gadatirgū uzdūros Pāces dzijām. Pie tik lielas krāsu un toņu izvēles nespēju neko nenopirkt. Sen neesmu adījusi zeķes, bet nu būtu iedvesma ķerties klāt. Speciālās "zeķu dzijas" mani neuzrunā, jo man nepatīk adīt ar krāsu pārejām, jūtos ierobežota.
Šitās varbūt būs zeķes meitai (viņa gribēja, lai noteikti būtu sarkans klāt, tad nu pieliku):

Šo te es sacerēju savām zeķēm:

Bet šādu es iztēlojos vīriešvesti (pašlaik domāju par brioche jeb daudzkrāsu patentadījumiem, nu redzēs, kā būs):

Nedrīkst jau vispār iepriekš pastāstīt par saviem plāniem...
Bet pašai interesanti, kas no šī tiks izpildīts un kā.

Haapsalu pitsipäev

Man bija prieks pabūt interesantā pasākumā – Hāpsalu mežģīņu dienā (Haapsalu pitsipäev). Hāpsalieši jau vairākus gadu simteņus lepojas ar saviem adītajiem lakatiem un šallēm. No igauņu adītājām Mustrimaailm forumā uzzināju par šādu pasākumu un devos uz 200 km attālo vietu. Hāpsala, lai gan mēdijos tiek dēvēta par mazu pilsētiņu, izrādās ārkārtīgi dzīvīga – tur čum un mudž no tūristiem, ir gājēju ieliņa ar aktīvu suvenīru tirdzniecību, arī daudz krodziņu un kafejnīcu, kuri visi ir pilni ļaužu, tāpēc ļoti jāuzmanās nenokavēt ar pusdienu ēšanu (kā es to izdarīju), jo tad viss būs apēsts.

Mežģīņu diena sākās ar nelielu prezentāciju ar ieskatu vēsturē. Un kas tad ir Hāpsalu lakats (šalle). Galvenās prasības: 1. adīts no 100% vilnas (jo tikai tā to varot pilnvērtīgi izstiept) 2. ārējā mežģīne tiek adīta atsevišķi un tad piešūta (atšķirībā no Orenburgas šallēm) 3. rakstā ir sastopami mezgliņi jeb bumbulīši (nupp) – lai arī gadās pa kādam lakatam, kur to nav, bet tas reti. 4.  Krāsa – visbiežāk balta, bet var būt arī melna vai pelēka. 5. un pati galvenā prasība (šīs prasības radušās jau pasen atpakaļ, tāpēc lektore šo izrunāja ar smaidu) – to adījusi tikai Hāpsalā dzimusi, augusi un dzīvojoša adītāja. Jāteic, ka šodien hāpsalieši kļuvuši tolerantāki un ļauj savus lakatus adīt arī citiem.

Par formu. Vēsturiski pirmie bija kvadrātveida lakati. Tas skaitījās tāds "zemnieču variants" - siltumam. Tikai vēlāk uzradās trijstūrveida lakati un šalles - tie vairāk pilsētniecēm priekš pucēšanās. Nu un vēl pēc tam sāka pēc šo mežģīņrakstu parauga adīt arī citas lietas, piemēram, kleitas.

Hāpsalu mežģīņu muzeja daži eksponāti.

Šīs, protams, nav Hāpsalu mežģīnes un vispār nav mežģīnes, taču arī šīs interesantās šalles bija izstādītas muzejā, un mani visai interesē, kā tas ir adīts (kaut kādas idejas ir, bet nezinu, vai pareizas). No otras puses izskatās tāpat, tikai priekšplānā otra krāsa.

Hāpsalu mežģīņu muzejā ir arī visai apjomīga grāmatu kolekcija, un biju priecīgi pārsteigta pamanīt starp tām arī “Latvieša cimdus”.

Notika arī modes skate (dažai labai skatītājai arī saulessargs modes skates cienīgs).

Tad notika adīšanas konkurss, kurā piedalījos arī es. Katrai iedeva mežģīņraksta fragmentiņu, un to vajadzēja uzadīt 90 minūšu laikā. Es šausmīgi baidījos, ka man pietrūks laika un steidzos. Bet patiesībā visiem ļāva pabeigt un vērtēja ne uz ātrumu, bet smukumu. Šeit var redzēt, kā gatavos paraudziņus, saslapētus un izstieptus sasprauž uz dēļa vērtēšanai. Manējais apakšējā stūrī ar 17. numuru. Protams, ka es nekādu godalgotu vietu neguvu, jo man bija daudz sasteigtu vietu. Diplomu par piedalīšanos un Alpaca dzijas kamoliņu dabūja visi.

Tad notika vienkārši adīšana parkā, kur katra (nē, katrs) adīja, ko vēlējās - galvenais, ka mežģīnes. Kāda kundzīte gribēja dalīties ar citiem bumbulīšu (jeb nupp) adīšanas pieredzē. Viņa parādīja, kā nupu viņai mācījusi adīt vecmāmiņa. Tas bija nedaudz citādi adīts, nekā es adu pēc grāmatas. Vispār šie nupi ir ļoti svarīgi. Lai sanāktu glīts un viegli izadāms nupps, tas jātaisa no vaļīgām cilpām, taču blakus valdziņi vaļīgi gan nedrīkst būt, jo tad nesanāk smuki. Manuprāt, tā ir vesela raķešzinātne, taču redzu, ka dažām izdodas gan.

Šeit es ar dažām adītājām no Mustrimaailm foruma:

Šo nevarēju nenobildēt. Dzimumu vienlīdzība.

Bija arī tirdziņš, taču neapmierināta konstatēju, ka ļoti daudz tirgo gatavus rokdarbus, bet maz dzijas. Bija ieradušies arī pārstāvji no Krievijas ar lekciju par Orenburgas šallēm, kā arī ar pašām šallēm (priekš tirgošanas) – bet ne adīšanas grāmatām, kas būtu bijis šādā pasākumā daudz piemērotāk.

Bet bija vērts nobraukt šos 400 kilometrus. Un labi, ka lietus nelija!

Jaka pusotra gada garumā

2012.gada sākumā iesāku adīt jaku. Patiesībā tad es vēl nezināju, kas tas tieši būs, tikai zināju, ka adu muguru kaut kam. Nu un galu galā tā izrādījās jaka.
Sākās ar viduslaiku ornamentu no "The World of Ornament".

Motīvu ar putniem pārnesu uz rūtiņām. Kā parasti, ar ArcMap.

Pēc dažu lasītāju lūguma pievienoju arī lielākas izšķirtspējas attēlus.

Un tad sāka tapt mugura. Muguru adīju kā dubulto adījumu. Dubultajā adījumā piedalās divas krāsas - gaišzaļā un tumšzaļā, bet es vēl kā trešo iemānīju oranžo.
Te vēl pats sākums.

Starp iepriekšējo bildi un nākamo starpā ir vairāk nekā gads.

Te gatavā mugura no kreisās puses:

Mugura tapa ļoooti ilgi. Es divreiz paspēju dzīvesvietu nomainīt. Man arī ilgi nebija skaidrības, kāds būs viss pārējais, kas nav mugura. Nevarēju saprast, ko darīt ar piedurknēm. Un vai pietiks dzijas. Bet tomēr. Tiku līdz galam! Tik vēsā vasarā silta jaka noder. Bet - šaubu nav - līdzko siltā jaka ir gatava, tā karstais laiks būs klāt, kā likts.

 Kabatas gan ir māns. Tajās var sasildīt rokas, taču noteikti nebūtu ieteicams tajās likt 100 eiro banknoti.